03.01. otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem. Dievs pasaulē.

Dārgais draugs,

Svinam otro svētdienu pēc Ziemassvētkiem, kurā Baznīcas liturģija mums vēlreiz piedāvā pārdomām to, kas tad ir jaundzimušais Betlēmes bērns, kura dzimšanu pieminam gadu no gada. Mēs vēlreiz varam lasīt Jāņa evaņģēlija pirmo nodaļu, kurā mums ļoti skaidri tiek norādīts, ka pats Dievs – visvarens un bezgalīgs, visa Pirmsākums un Radītājs, ir kļuvis cilvēks, ienācis laikā un telpā, lai dalītos visā mūsu cilvēciskajā pieredzē, lai dotu mums iespēju kļūt par Dieva bērniem.

Arī pirmais lasījums no Sīraha dēla grāmata runā ļoti līdzīgi Jāņa evaņģēlijam par Dievišķo Gurību, kura pastāv no pašiem pirmsākumiem un kura rod atpūtu savā mīļotajā pilsētā, kura mājo cilvēku vidū. Šī personificētā Dieva Gudrība var tikt uztverta kā pravietojums par Jēzu, kurš nāk no Tēva, kurš ir pastāvējis pirms visa un kurš mājo savas tautas vidū.

Bibliskajā valodā gudrība nav tikai zināšanas, bet gan izpratne, viedums. Mēs varam zināt baušļus, dogmas, lūgšanas, bet nedzīvot saskaņā ar tiem principiem, vai arī to visu ieviest dzīvē vien ārēji. Gudrība ir tā, kas parāda, ka mūsu zināšanas, izpratne par lietām un norisēm dabiski iekļaujas mūsu ikdienas izvēlēs un rīcībā. Te mēs redzam persoisko attiecību ar Jēzu nozīmi. Nepietiek, ka es zinu, ka Viņš ir nācis šeit virs zemes, lai mani padarītu par Dieva bērnu, man tas ir pašam jāpiedzīvo, jāsastop Viņš. Tikai šī sastapšanās spēs ietekmēt manu dzīvi, manus lēmumus un rīcību. Ar zināšanām vien nebūs gana.

Mūsu atbilde šai Dieva nākšanai cilvēku vidū, kas mums dāvā Dieva bērnu statusu, var būt trīskārša: pateicība, svētums un liecināšana.

Pirmkārt, pateicība. Šīs dienas psalms vairākkārt uzsver vārdu “Slavē”, reizē arī uzskaitot Dieva klātbūtni un darbus tautas dzīvē. Arī Tu vari atrast laiku savā ikdienā, lai klusumā paraudzītos uz savu dzīvi, savu ikdienu, un atklātu kā tajā darbojas Dievs, un pateiktos Viņam par Viņa klātbūtni. Šādi uzlūkojot savu ikdienu mēs kļūstam arvien jutīgāki pret Kunga klātbūtni un mums kļūst par ieradumu Viņu sastapt ikdienas sīkumos, pat tādos, kur Viņu negaidām. Arī apustulis Pāvils otrajā lasījumā slavē Dievu par Efezas draudzes cilvēkiem, kurus viņš ir sastapis, un kuri ir atsaukušies Dieva aicinājumam.

Otrkārt, svētums. Apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem, kuru lasām otrajā lasījumā mums parāda, ka Jēzus ar savu pestīšanu mūs padara par svētiem un nevainojamiem mīlestībā. Mūsu atbilde šai Dieva dotajai dāvanai ir palikt svētiem. Būt svētam nenozīmē tikai izvairīties no grēkiem, ka tikai nesagrēkot. Nē. Būt svētam nozīmē mīlēt. Mīlestība vienmēr pieprasa aktīvu rīcību. Šodien Dievs Tev dod neskaitāmas iespējas parādīt mīlestību – apzvanot tuviniekus, izlīgstot ar tiem, ar kuriem ir konflikti, lūdzot par saviem pāridarītājiem, palīdzot nabagiem, veicot labi savus pienākumus mājās un darbā, mēģinot saskatīt Jēzu katrā cilvēkā, ko Dievs man ļauj sastapt. Kad lūgšanā esi slavējis Dievu, tad pavadi brīdi klusumā, lai klausītos kā Viņš Tevi aicina būt svētam parādot mīlestību.

Visbeidzot, liecināšana. Mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš nav Gaisma, bet liecina par gaismu. Mēs, kas kristības sakramentā esam saņēmuši Kristus gaismu, esam aicināti ar to dalīties ar citiem. Mēs paši neesam gaismas avots, bet Kristus aizdedzināti kļūstam par gaismu pasaulei. Baznīcu nereti salīdzina ar mēnesi, kas pats nedod gaismu, bet reflektē saules gaismu un tāpēc spēj mums izgaismot nakti. Tāpēc te vēlreiz redzam, cik nozīmīga ir liecināšana. Tā parāda, vai es tik tiešām esmu sastapis Kristu, vai tikai zinu par Viņu. Pāvests Pāvils VI ir teicis, ka pasaule klausās lieciniekus, ne skolotājus, un ja tā klausās skolotājus, tad tāpēc, ka tie ir liecinieki.

No tā visa mēs redzam, cik svarīgi ir ikdienā atrast laiku, lai sastaptos ar Kungu. Viņš ir nācis, la būtu tuvs Tev un man. Mums ir jāmeklē laiks kontemplācijai, lai ieraudzītu Viņa klātbūtni savā dzīvē, lai slavētu Viņu par visu, ko esam saņēmuši un piedzīvojuši, Viņa piemēra mudināti kalpotu citiem un tā liecinātu, ka esam Kristus pazinēji.

Es no savas pieredzes varu teikt, ka tas ir ļoti, ļoti grūti ikdienas steigā apstāties, lai ļautos šādai klusai lūgšanai, bet, mīļais draugs, tas ir tā vērts! Cīnies par šo laiku! Esi tam uzticīgs. Sāc ar mazumiņu – atvēli 15 min savas dienas Kungam. Paņem kādu grāmatu, kurā kāds lūgšanas skolotājs dalās ar savu lūgšanas pieredzi, mācies no svētajiem. Un tici man, Tu atklāsi, kādu prieku nes sastapšanās ar Kungu un atklāsme, ka Tu vienmēr esi Viņa klātbūtnes pavadīts!

Priecīgu svētdienu!

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *