17.02. Pelnu trešdiena. Plosiet savas sirdis, ne drēbes.

Dārgie draugi,

Šodien iesākam svētīgo gavēņa laiku, kurā ar žēlsirdības darbiem, lūgšanu un atturību varam gatavoties Lieldienu svinībām. Nereti gavēni uztveram ļoti šaurā nozīmē – 40 dienu laiku, kurā neēdam saldumus. Šīs dienas liturģija mums atgādina, ka gavēnis ir kaut kas audz vairāk, kur neēšana un sevis mērdēšana ir sekundārs aspekts.

Plosiet savas sirdis

Reliģiskā vidē mēs bieži satraucamies par to, vai pareizi izpildām visus priekšrakstus, vai gavējam tā kā vajag, vai lūgšanas ir pareizi noskaitītas un vai tās būs iedarbīgas. Tik tiešām, ārējās formas ir būtiskas, kas mums palīdz būt vienotiem žestos un vārdos ar visu Dieva Baznīcu. Tomēr, ja mēs koncentrējamies tikai uz žestu un vārdu pareizu izpildi, tad tie paliek tikai žesti.

Tāpēc šodien liturģijā lasām pravieša Joela vārdus: “Plosiet savu sirdi, nevis savas drēbes”. Jūdu kultūrā drēbju pārplēšana bija ārējs žests kā izpaust iekšēju sašutumu, bēdas, gandari. Līdzīgi kā citi pravieši, Joēls aizrāda, ko tas dod, ja tu ārēji paud savu gandari vai sašutumu, bet sirds patiesība paliek nemainīga. Ko tas dod, ja tu pārzini no galvas Svētos Rakstus, katehismu, zini, kad piecelties, kad mesties ceļos Misē, kādas lūgšanas kādos brīžos jāskaita utt, ja tava sirds paliek lepna, kura ar nicinājumu noraugās uz tiem, kuri pieļauj kļūdas, kuri kaut ko sajauc vai nezin, kurā dienā kura rožukroņa daļa jāskaita. Tādā gadījumā mēs paliekam par piemēru tam, ko pāvests Francisks sauc par garīgo pasaulīgumu – garīgas, reliģiskas prakses kļūst par mūsu lepnības iemeslu. Lepnība, kā mēs zinām, mūs attālina no Dieva.

Savukārt cilvēks, kurš paklausa pravieti Joelu un “atgriežas pie Kunga”, tāpat veiks šos ārējos gandares darbus, skaitīs tās pašas lūgšanas un studēs Svētos Rakstus un katehismu, bet tās būs nevis ārējas darbības, bet gan iekšējas sirds nostājas ārēja izpausme.

Mēs nevaram pretnostatīt garīgo, iekšējo dzīvi no ārējām reliģiskām darbībam, jo cilvēks, būdams garīga un fiziska būtne vienlaicīgi, veido attiecības ar Dievu un izpauž tās. Tāpēc mēs arī nevaram attaisnot savu slinkumu vai nezināšanu, sakot, ka galvenais jau ir nodoms, galvenais, kas manā sirdī, ārējais ir otršķirīgs. Ja mūsu sirds patiesi ilgojas pēc Dieva un vēlas tam atdot godu, tad tā ar vislielāko rūpību paudīs savu mīlestību uz savu mīļoto arī ārēji.

Tātad aicinājums uz gavēni, uz sirds, ne drēbju plosīšanu, ir aicinājums uz atgriešanos pie Dieva, uz attiecību ar Viņu atjaunošanu un pilnveidošanu. Mēs ikdienas steigā un rūpēs par daudzām svarīgām lietām, reizēm aizmirstam, kas patiesi ir svarīgs un kas ne. Reizēm sākam piešķirt pārāk lielu nozīmi lietām, kas pārstāj kalpot mums un sāk mūs pakļaut sev. Līdz ar to mums sāk pietrūkt laiks attiecībām ar Dievu, mēs itkā apzināmies, ka Dievs ir, bet ko Viņš vēlas mums pateikt, ko Viņš mums ir sagatavojis, mums vairs nav laika noskaidrot. Gavēnis ir iespēja mazliet “nomest tempu”, paskatīties uz savu dzīvi, izvērtēt, kas ir svarīgs, kas nav, un pats galvenais, ieraudzīt, kur manā dzīvē ir Dievs, kādu vietu esmu atvēlējis Viņam, klausīties Viņā un saņemt Viņa žēlsirdīgo mīlestību.

Žēlsirdības darbi, lūgšana, gavēnis

Tātad gavēņa primārais mērķis ir attiecības ar Dievu! Šīs dienas evaņģēlija lasījums ir Kalna sprediķa fragments, kurā mums Baznīca aicina saskatīt veidus, kā mēs varam atjaunot savas attiecības ar Dievu. Tie ir Žēlsirdības dāvanas, lūgšana un gavēnis. Trīs ļoti efektīvi līdzekļi, kuri papildina viens otru un darbojas kā komplekts. Praktizēt kādu no tiem atsevišķi, bez pārējiem ir tas pats, kas mēģināt nosēdēt uz krēsla, kuram trūkst kāda kāja.

Šo garīgo vingrinājumu praktizēšana mums palīdz cīnīties ar lepnību un kārībām. Reizēm mēs ieraugam savus grēkus, ieraugam kādām kārībām padodamies, un tad gribam cīnīties ar tām, gribam cīnīties ar savu lepnību, iekāri, nepilnībām. Reizēm vislabāk ir sākt praktizēt pretējos tikumus, nevis gaidīt, kad beigsim darīt kaut ko sliktu. Garīgā dzīve nav cīņa ar grēkiem tikai un sevis pieskatīšana, ka tikai negadās pakrist. Šādu garīgumu vada bailes, nedrošība un patiesībā liek mums stāvēt uz vietas, jo allaž būsim noraizējušies vai tik neizdarīsim ko sliktu. Svētā Gara vadīta garīgā dzīve nepazīst baiļu, tā ik brīdi liek izdarīt drosmīgus lēmumus, vairot labo. Attiecībā uz baušļu pildīšanu kādā savā katehēzē pāvests Francisks citēja teicienu: “ir labi, ka tu nedari neko sliktu, bet ir slikti, ka nedari neko labu”.

Tātad gavēņa laiks ir lieliska iespēja praktizēt tikumus, kuri izstumj no mūsu dzīves netikumus. Tā, piemēram, garīgie skolotāji māca, ka žēlsirdības dāvanu došana mums palīdz tikt vaļā no acu kārībām, kas izpaužas caur alkatību un skopumu. Lūgšana mūs atbrīvo no lepnības, jo lūgšanā mēs saprotam to, ka esam pilnībā atkarīgi no Dieva, bez Viņa mēs neko nespējam. Savukārt gavēnis mums palīdz ierobežot miesas kārības un atklāt, ka ar Dieva žēlastību mēs varam valdīt pār saviem instinktiem, iekāri un lietām.

Lai šis gavēnis mums visiem ir patiesas atgriešanās laiks. Lai šīs 40 dienas nepaiet tikai ārēju dievbijības prakšu ievērošanā, bet gan lai šīs ārējās zīmes pauž mūsu iekšējo nostāju Dieva priekšā. Lūgsim Dievam žēlastību atklāt, kas ir tas, uz ko Viņš mūs aicina šajā gavēnī. Lai garīgie vingrinājumi, kurus veiksim neved mūs lepnībā un augstprātībā, kas liek ar nicinājumu uzlūkot tos, kuriem nav sanākuši tādi varoņdarbi kā mums. Lai šis gavēnis ir iespēja sastapt Jēzu, kurš mūs ļoti, ļoti mīl. Lai šajā gavēnī spējam paši būt žēlsirdīgi un gatavi izrādīt savu mīlestību pret Dievu rūpējoties par nabagiem, ieraugot citu vajadzības pirms mēs ieraugam savējās, veltot laiku lūgšanai un atsakoties no tā, kas mums traucē tuvoties Kristum.

Priecīgu, Dieva klātbūtnes pilnu gavēni!

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *