Baznīcas svētums un seksa skandāli

Lūgšanā Es ticu mēs sakām: “Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai.” Katoliskās Baznīcas katehisms saka, ka Baznīca ir svēta, jo savu svētumu saņem no Kristus, kurš ir tās galva un Svētā Gara, kurš to vada.

Tāpat arī katehisms saka, ka Baznīcu veido katrs kristītais. Līdz ar to Baznīcā spēcīgi klātesošs ir cilvēciskais aspekts, kas ietver arī cilvēka grēcīgumu. Mums var rasties jautājums – kā tad Baznīca var būt svēta un reizē pilna ar grēciniekiem? Baznīcu taču veido cilvēki.

Īpaši aktuāls šis jautājums var būt šodien, kad dzirdam par neskaitāmiem briesmīgiem noziegumiem, ko paveic ne tikai vienkāršie Baznīcas locekļi, bet pat tās līderi, tie, kuri tiek saukti par mācītājiem. Atkal un atkal mēs dzirdam par priesteriem un klostermāsām, kuri nav uzticīgi saviem solījumiem, par priesteriem un Baznīcas institūcijās strādājošajiem, kuri izmantojuši nepilngadīgos savu seksuālo perversiju apmierināšanai, par bīskapiem, kuri ir izmantojuši savu varu un autoritāti, piespiežot savus padotos nodoties seksuālām attiecībām. Vēl satraucošāku situāciju darījis fakts, ka nu arī Latvijā priesteris tiek turēts aizdomās par šādu noziegumu paveikšanu.

Kā, redzot visu šo ļaunumu, Baznīca joprojām var būt svēta?

Ir dabiski, ka sākotnējā reakcija ir dusmas un sašutums, ka cilvēki, kuri pārstāv institūciju, kura aicina sabiedrību uz augstiem morāles principiem, izaicinot būt svētiem, kā Dievs ir svēts, paši pastrādā milzīgus noziegumus, kuri sauc uz debesīm. Ir normāli, ka cilvēki, kas nav Baznīcā, to visu redzot no malas, apšauba Baznīcas autoritāti morāles un svētuma jautājumus, redzot, cik grēcīgi ir tās līderi.

Ir dabiski, ka arī pašiem katoļiem rodas jautājumi par savu ticību Baznīcai un tās kalpiem.

Katrs no mums noteikti izdara savus secinājumus, bet es vēlos piedāvāt dažas pārdomas, kuras rodas, sekojot visiem šiem notikumiem pasaulē un Latvijā.

Neizdarīt pārsteidzīgus sacinājumus

Pirmkārt, kas attiecas uz Latvijas situāciju, aicinu neizdarīt pārsteidzīgus slēdzienus. Viena sabiedrības daļa (gan kristieši, gan nekristieši) jau ir nosodījuši aizturēto priesteri par noziegumiem, kas viņam tiek piedēvēti, bet vēl nav pierādīti. Otra sabiedrības daļa (tāpat – gan kristieši, gan nekristieši) netic, ka konkrētais priesteris kaut ko tādu varētu paveikt un cītīgi viņu aizstāv kā mocekli. Aicinu šajā situācijā paļauties uz tiesībsargājošo iestāžu profesionālu darbu. Mēs varam šo situāciju uzticēt Dievam lūgšanā, lai patiesība ir tā, kas nāk gaismā, lai kāda tā būtu. Izdarot pārsteidzīgus pieņēmumus, pēc tam varam piedzīvot smagu vilšanos.

Situācijai pieiet ar nopietnu attieksmi

Otrkārt, kas attiecas uz skandāliem Baznīcā līdz šim citviet pasaulē, aicinu visas šīs ziņas ņemt nopietni. Mēs šeit, Latvijā, nereti noraugāmies uz procesiem citviet pasaulē un pie sevis domājam: “Nu ja, tas jau ir tur. Mūs tas neskar.” Skar! Baznīca visur ir viena! Mēs katrs esam Baznīcas loceklis. Ja kāds no Baznīcas locekļiem, vienalga kurā vietā, cieš, tad cieš visi. Ja kāds Baznīcas loceklis ir neuzticīgs Evaņģēlija vēstij un aptraipa Baznīcu ar saviem noziegumiem, tas tik un tā skar mūs visus! Mēs esam vienoti vienā Kristus miesā, tāpēc esam aicināti līdzi ciest tiem, kuri piedzīvo šausmīgas ciešanas.

Kā rīkoties, lai šādas situācijas nepieļautu?

Raugoties uz Baznīcas pieredzi pasaulē, mēs varam izdarīt secinājumus, ko darīt mūsu valstī, lai izvairītos no šādiem noziegumiem un pasargātu tos, kuri paši sevi aizstāvēt nevar.

Te mēs varam ņemt vērā pāvesta Franciska ieteikumus ticīgajai tautai. Pāvests Francisks vispirms iesaka sākt ar katra personīgu atgriešanos. Lai neļautu notikumiem attšitīties līdz tādiem apmēriem, kādi tie ir šobrīd, katram ir jāsāk ar sevi. Jāsāk ar mazajām un ikdienišķajām lietām, lai varētu uzticību parādīt arī lielajās. Ne velti Baznīcas stundu liturģija paredz, ka dienu noslēdzam ar kompletorijā ietverto sirdsapziņas izmeklēšanu. Tāpat varam sekot pāvesta ieteikumam apmeklēt grēksūdzi, nožēlot savus grēkus un gandarīt. Gandarīšana daudziem no mums saistās ar gavēņa laiku pirms Lieldienām, bet mēs esam aicināti praktizēt gandarīšanu, kas šķīstī mūs no padošanās ļaunām iekārēm. Gandarīt mēs varam gan par saviem, gan citu grēkiem.

Baznīcā ir tāds teiciens: “Ecclesia semper reformanda est.” (Baznīcai vienmēr ir jāatjaunojas) Labākais atjaunošanās sākums ir grēku nožēla, gandare un lūgšana.

Paralēli garīgajām praksēm esam aicināti arī rīkoties. Mēs katrs varam pārdomāt – ko es varu darīt, lai sargātu visvājākos un neaizsargātākos? Mēs varam sekot līdzi tam, kādas programmas piedāvā dažādas organizācijas un eksperti, kuri specializējas šajos jautājumos. Varam izrādīt iniciatīvu un savās draudzēs aicināt eksperus un rīkot seminārus par to, kā atpazīt seksuālos noziegumus, kā no tiem izvairīties pašiem un kā pasargāt vājākos.

Ja jūti sirdī pamudinājumu, ka Dievs Tevi aicina rūpēties par to, lai mūsu draudzes un sabiedrība būtu droša vide, tad nebaidies iesaistīties un izrādīt interesi. Kas attiecas uz Baznīcu, ja Tev ir kādi labi ieteikumi, Tu vari palīdzēt ar savām profesionālajām zināšanām, tad droši vērsies pie sava prāvesta vai bīskapa un piedāvā savu risinājumu.

Apsolījums Baznīcai

Visbeidzot, kad visā šajā ļaunuma vidū gribas padoties un zūd uzticība Baznīcai kā institūcijai, tad atceries, ko Jēzus apsolīja apustulim Sīmanim, kad deva viņam vārdu “Pēteris”. “Tu esi klints un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu un elles vārti to neuzvarēs,” sacīja Jēzus. Un Viņš savu solījumu tur! Lai kādiem laikiem Baznīca būtu gājusi cauri, saskaroties ar ļaunumu gan no ārpuses, gan tās iekšienē, tā turpina pastāvēt. Tā arī turpinās pastāvēt!

Atceries, ka Baznīcas dibinātājs un galva ir Kristus! Viņš ir visa svētuma avots! Viņš dāvā mums pestīšanu un žēlastības. Viņš mūs aicināja Baznīcā. Un Viņš arī aicina mūs sadarboties ar Viņa žēlastībām un ļaut Viņa Garam mūs vadīt.

Tie, kuri noraida Kristus dāvāto palīdzību un aptraipa Baznīcas cieņu, kuri izmanto Baznīcu savu personīgo interešu un ambīciju apmierināšanai, to nekad nepazudinās. Mēs varam rūpēties par to, lai paši nekļūstam par Baznīcas un Kristus nodevējiem, kā arī par to, lai pēc iespējas drīzāk atpazītu šādus cilvēkus mūsu vidū, norādītu uz viņu ļaunumu, mudinātu viņus uz atgriešanos un grēku nožēlu.

Pāvestam Franciskam par Baznīcu ir brīnišķīgs salīdzinājums, ka tā ir kā kaujas lauka slimnīca, kurā tiek nogādāti ievainotie. Baznīca nav svēta tāpēc, ka tā būtu pilna ir ideāliem, eņģeļiem līdzīgiem cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka Kristus žēlastība dziedē ievainotās grēcinieku sirdis, dod žēlastību atgriezties un iet svētuma ceļu. Protams, mēs ļaujam Kristum to darīt.

2013. gada 2. oktobra katehēzē pāvests sacīja: “Ko lai es – vājš grēcinieks – daru? Dievs Tev atbild: nebaidies no svētuma, nebaidies tēmēt augstu, nebaidies ļaut Dievam sevi attīrīt, nebaidies ļauties Svētā Gara vadībai.”

Ļausim arī šobrīd Dievam mūs šķīstīt, attīrīt no visa, kas ir pretrunā ar svētumu, gan individuāli, gan visas Baznīcas kontekstā, un aktīvi līdzdarbosimies ar viņu šajā procesā.

Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors

2 thoughts on “Baznīcas svētums un seksa skandāli

  • Lūgsim Dievu par taisnīgu tiesu. Uzskatu, ka apsūdzētais priesteris ir tikai moceklis .
    Neesmu viņa draudzes loc., bet esmu apmeklējusi viņa dievkalpojums baznīcā un kapu svētkos. Esmu vienmēr uzskatījusi viņu par vienu no vislabākajiem priesteriem un pārliecināta par viņa nevainīgumu. Tā ir briesmīga provokācija. Mīļie cilvēki, vai tad jūs nesaprotat, ja šādi bez tiesas sprieduma radio un citos saziņas tīklos ik pēc brīža sauca vārdā, pieminot draudzes, kurās kalpoja, pienākumus. Šķita, ka Latvijā atklāts vienīgais noziegums.
    Cerībā, ka pēc attaisnošanas, attiecīgie saziņas līdzekļi tikpat reizes ziņos par nepatiesu apmelošanu.

  • Katehisms kaut kā bieži aizēno Rakstus vai ir izsmalcinātā pretrunā ar tiem, kas nav brīnums, jo katrā koncilā, izņemot pēdējos, toni uzdeva arī laicīgi augstmaņi un valdnieki, kas nereti tiek aizmirsts. Pārsteidz pāvesta attieksme pret šiem skandāliem – nevēlēšanās redzēt, ka savs pienesums tur ir pašai Baznīcai, jau daudzus gadsimtus uztiepjot garīdzniecībai dzīvesveidu, kādu Jēzus Rakstos nekur neprasa un kurš ir dziļā pretrunā ar Dieva iedibināto kārtību un dzimis, vairāk apkalpojot Viduslaiko vareno politiskās un ekonomiskās intereses. Par pirmo Baznīcas vadītāju Jēzus nez kāpēc izvēlējās precētu vīrieti – Pēteri. Var jau skaisti parunāt par kādu “aicinājumu” un garīgo auglību, jo, ja cilvēkiem gadusimtus atkārto vienu un to pašu un to dara garīgas autoritātes, viņi sāk tam ticēt, tomēr šāda uztiepšana satur, īpaši cilvēkiem ar normālu temperamentu, vardarbību. Kur ir robeža, kad laba atturība jau pārvēršas un tiek izjusta kā vardarbība pret sevi un izpaužas kā vardarbība pret citiem? Par medicīnisko pusi nemaz nerunāsim – par tāda dzīvesveida fiziskām, emocionālām un psihiskām sekām, ja vien cilvēks nav ļoti rāmas dabas un nav tā vēlējies dzīvot no bērnības, ko dažkārt redzam pie svētajiem, šoreiz jāpaklusē- būtu pārāk gari un ne pārāk patīkami. Diemžēl tam visam bez izciliem kristīgas kultūras saniegumiem ir arī gaužām skābi augļi – cilvēku izmiršana, ģimenes nicināšana, kuras aizsākums jau ir uzskatā, ka tā vajadzīga tikai bēdīgai “bērnu atražošanai” nu varen briesmīgā “grēkā” un izcila ir tikai dzīve bezlaulībā. Un kur tad lai rodas tie dzīvie cilvēki, kas apdzīvos zemi te un tagad? Sieviete – oi nē – pē, viņa taču ir visu grēku sākums un sakne! Seksualitāte, ko Dievs devis kā svētumu laulātajiem lai viņu mīlestība augtu un būtu auglīga, tika izmesta no cilvēku dzīves un to pievāca suņi – personas un organizācijas, kas to izmanto zemāko instinktu piebarošanai, kaut Raksti saka “nedodiet svētumu suņiem”. Kā to visu saprast un vai Baznīcas vadītāji nav pārāk vēlu izpratuši ģimeni un laulāto seksulitāti kā pamatu, kur dzimst gan Dieva attēls vīrā un sievā, gan no tā nākamās paaudzes?
    Tie skaitļi, pat izvēloties ticamākos avotus un “nometot” nost kādu procentu, jo var būt arī safabricējumi, kā tas bija Latvijā, tomēr ir pārāk iespaidīgi, lai saglabātu uzticību Baznīcas institūcijai.
    Jā, uzticība Baznīcas institūcijai pēc pamatīgas materiālu pētīšanas par tiem skandāliem ir bezmaz zaudēta, bet nevainoju tikai tos vainīgos – ir arī jautājums – kas viņiem radīja izteikti homoseksuālu vidi un ievirzīja apstākļos, kas deva iespēju tādiem noziegumiem pret bērniem? Pārkāpa kādus solījumus? Kas tādus Rakstos ir prasījis? Tas pamatojums kaut kā ir sameklēts un sakompilēts no ļoti dažādiem fragmentiem. Cik procentu tik tiešām ir vēlējušies tādus dot? Cik to nedarīja, lai tiktu pie teoloģijas studijām, cienījamas dzīves, iespējams, arī redzēja iespēju “izlikt” savas nenormālās tieksmes un diemžēl, arī normālas tieksmes tur var pamaitāties un modificēties? Viduslaikos vispār “garīgā kārta” bija jaunāko dēlu un neizprecināmu meitu novietne, lai nesēž uz kakla. Kāpēc ar tādu bezlaulībā dzīvojušo svēto katalogu un tik tiešām labiem garīgiem augļiem – visa Eiropas kultūra tomēr ir šie garīgie augļi, eiropiešiem nav miesīgu augļu – jaunu cilvēku, kas apdzīvotu šīs valstis, pēc kurām jau lūko citas tautas ar citu kultūru, kas par pamatu izvēlējušās tikai ģimeni un, lai ieņemtu vecļaužu apdzīvoto telpu, nebaidīsies arī no brutālas vardarbības?? Kāpēc izmirstam? Kāpēc zudusi vīrieša un tēva autoritāte? Kā tur bija ar to zivi un galvu? Ko īsti Dievs grib pateikt ar šo skandālu atklāšanos, cilvēku dzīvnieciskošanos, kultūras pagrimumu un Eiropas izmiršanu – vai tas tiek kaut daļēji saprasts vai atkal mēģināts pielāgot ērtākajai situācijai? Sekulārā kultūra vainīga! Ir vainīga, bet no kurienes un kāpēc viņa tāda uzradās? Vai plikā vietā? Kādi apstākļi provocēja tādas rašanos kristīgajā Eiropā?
    Ļoti nepatīkami šokēja pāvesta laipošana 12.nov. Svētajā Misē, kad viņš komentēja Pāvila vēstuli Titam. Skaisti izrunājies par garīdznieku kā Dieva administratoru, pāvests kaut kā noklusēja, ka Pāvils tajā fragmentā skaidri, saprotami un nepārprotami iesaka garīdzniekam vispirms būt labam savas ģimenes administratoram: “Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt. Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi. ” (Tit 1, 5-6). Tam ir arī paralēls fragments 1 Tim 3.nod. Tad kāpēc šie Pāvila skaidrie vārdi ir palikuši pat Lekcionārā, ja jau ir “priekš kaķiem?” Šķiet, ka tie skaidrāki nekā neskaidrie un fragmentētie pamatojumi “Dievam veltītai” bezlaulībai, kaut neviens Viņam par īsti nav uzprasījis, vai Viņš ko tādu ir vēlējies. Kam ir tāds skubinājums, vienkārši tā dzīvo, neiztaisot no tā neko īpašu un kalpo kā luterāņu mācītājs R.Feldmanis.
    Galvenie jautājumi paliek – kāpēc šo gadījumu ir tik daudz, kāpēc tie nereti tikuši noklusēti un vai tomēr arī Baznīcas vadītāji kopā ar laicīgām varām sendienās, cenšoties izveidot cilvēcisku, ērti pārvaldāmu disciplināru sistēmu, kaut kur nav kļūdījušies un daudziem kalpotājiem nodarījuši pāri, netieši pavedinājuši uz noziegumiem un uzlikuši Dievam varenu uzpurni “ģimenes cilvēkiem aicinājumus uz garīdznieka kārtu Tu nedrīksi dot!”? Un vai vispār vairs kas ir atrisināms?
    Paliek arī citi tikpat būtiski jautājumi – CIK no apsūdzībām ir pamatotas, cik gadījumu tomēr ir tādi safabricējumi ar skaļu bļaušanu, kā Latvijā? Jautājumu ir daudz, daudz vairāk kā atbilžu. Diemžēl.

Atbildēt uz Valērija[vārds pie krustībām] Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *