Dzīve ir svētceļojums

Mans labs draugs Edgars bieži uzsver to, ka visa dzīve ir svētceļojums. Viņš pat ir sacerējis dziesmu ar šiem vārdiem. Tā jau ir sena atziņa, ka mēs šajā dzīvē visu laiku esam ceļā. Mūsu mērķis neatrodas šeit. Tāpēc cilvēks nekad neapstājas pie sasniegtā, viņš allaž dodas tālāk. Viņš arvien atklāj jaunus apvāršņus, jaunas robežas, ko pārvarēt.

Svētceļojums uz Aglonu un citām svētvietām mums ir labs atgādinājums tam, lai mēs neapstājamies. Bieži vien svētceļojumā gūtie iespaidi liek vēlēties maksimāli saglabāt pozitīvās sajūtas un svētku noskaņu, nereti gribas kā mācekļiem teikt -labi mums šeit būt, mēs te gribam palikt vienmēr. Tomēr mēs šeit nevaram palikt, mums jāiet uz priekšu.

Līdzīgi kā Tabora kalnā Jēzus ļauj mācekļiem piedzīvot savu godību, kura viņu sagaida Debesu Valstībā, tā arī mums Dievs ļauj piedzīvot īpaši spilgtus brīžus, kas mūs stiprina un iedrošina doties uz mūsu mērķi, kuru Dievs mums sagatavojis mūžīgā dzīvē.

Līdzīgi kā mācekļiem pēc Tabora kalna pieredzes ir jākāpj lejā no kalna, lai atgrieztos ikdienas rutīnā un ietu cauri arī krusta ceļa pārbaudījumam, tā arī mums pēc svētceļojuma ir jāatgriežas mūsu ikdienas gaitās un jāstājas pretī saviem izaicinājumiem.

Svētceļojumā gūtā pieredze un svētku sajūta, kuru daudzi no mums piedzīvoja Aglonā, mums var kalpot kā iedrošinājums nezaudēt cerību, palikt uzticīgiem savam aicinājumam un vienmēr saglabāt skatienu uz mērķi, kura dēļ esam radīti.

Svētceļojuma laikā Tu noteikti piedzīvoji īpašu Dieva klātbūtni, bija daudz vairāk laika lūgšanai kā parasti, Tu varēji biežāk piedalīties Svētajā Misē. Aglonā Tu varēji svinēt un priecāties kopā ar tūkstošiem brāļu un māsu. Var rasties jautājums: ko darīt, lai svētceļojumā un svētku laikā gūtie iespaidi nestu labus augļus manā dzīvē?

Atbilde ir vienkārša: turpini darīt to, ko darīji svētceļojumā un Aglonā. Protams, atgriežoties ikdienas gaitās, Tev nebūs laika stundām ilgi iet pa Latvijas ceļiem, lūgties un slavēt Dievu, kā arī apmeklēt trīs Svētās Mises dienā. Tomēr mazākās porcijās to visu Tu noteikti vari turpināt.

Pirmkārt, atrodi ikdienā laiku Dievam. Apņemies, ka katru dienu kaut vai dažas minūtes veltīsi Dievam. Tikai Viņam. Dažas minūtes dienā, kurās Tu nedari neko citu, kā vien pateicies Viņam par Viņa klātbūtni Tavā dzīvē, pastāsti Dievam. kā Tev ir gājis, kādi ir Tavi plāni, un klausies. Lūgšanas laikā atstāj kaut nelielu brīdi, lai tikai klausītos. Dievs runā klusumā. Viena no manām mīļākajām Rakstu vietām Bībelē ir atrodama Pirmajā Ķēniņu grāmatā, kur pravietis Elijs kalnos piedzīvo Dieva klātbūtni nevis milzīgā vētrā vai zemestrīcē, bet gan klusā, maigā vēja pūsmā (1 Ķēn 19, 13). Rīdzinieki var izmantot privilēģiju, ka pašā Vecrīgas sirdī ir atrodama adorācijas kapela ar Jēzu, fiziski klātesošu Vissvētākajā Sakramentā.

Otrkārt, meklē iespēju satikt Dievu Svētajā Misē, cik vien bieži iespējams. Svētajā Misē Dievs ir īpašā veidā klātesošs mūsu vidū. Ikdienas darbu gaitā var nebūt iespēja katru dienu to darīt. Bet varbūt ikdienas gaitas vari saplānot tā, lai šādu iespēju būtu biežāk. Piemēram, piecelties uz darbu mazliet agrāk un, uz to dodoties, izmest līkumu uz rīta Misi baznīcā, kas ir netālu. Vai arī censties darbus pabeigt mazliet ātrāk, lai atpakaļceļā paspētu uz vakara Misi.

Treškārt, atrodi garīgo vadību. Bieži vien cilvēki svētceļojumā novērtē sarunas ar citiem svētceļniekiem, kuras stiprina ticību. Varbūt kāds no grupas biedriem, kurš pats ir lūgšanas cilvēks, var kļūt par Tavu uzticības personu arī turpmāk, ar kuru Tu vari aprunāties par savām ticības gaitām un ikdienas svētceļojumu. Vislabāk, ja šis cilvēks ir arī izglītots. Šīs sarunas Tev palīdzēs saglabāt uzticību Dievam. Garīgais vadītājs nav cilvēks, kas Tev pasaka priekšā atbildes vai pieņem lēmumus tavā vietā. Tas ir cilvēks, kurš Tev palīdz uz visu paraudzīties no malas un formulēt savu situāciju. Tas var būt kāds priesteris, kāds klosterbrālis vai klostermāsa, vai arī jebkurš draudzes loceklis, kuram vari uzticēties.

Ceturtkārt, pārvērt visu savu ikdienu par lūgšanu. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem runā par visu dzīvi kā upuri Dievam (Rom 12, 1). Nereti mēs mēdzam savu lūgšanas dzīvi nošķirt no mūsu ikdienas darbiem, no mūsu atpūtas un ģimenes dzīves. Tas nav īsti pareizi. Cilvēks ir vienots – viņa gara pasauli nevar nošķirt no fiziskās. Mūsu attiecības ar Dievu neskar tikai mūsu draudzes aktivitātes un lūgšanu pirms gulētiešanas. Arī mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar mūsu garīgo dzīvi. Pat visnecilākais darbs, ko veic ikdienā, gandrīz vai automātiski, var kļūt par lūgšanu. Svētā Terēze no Bērna Jēzus māca, ka pat matadata, pacelta no zemes ar mīlestību, iegūst mūžīgu vērtību. Zinām arī latviešu teicienu: “Bez mīlestības negriež pat nazis ass.”

Tāpēc ik brīdi atceries, ka Dievs ir ar Tevi! Lai ko Tu darītu, viņš ir Tev līdzās! Un visu, ko Tu dari, Tu vari darīt viņam par godu. Dari savu darbu labi  un no sirds nevis tāpēc, lai priekšnieks Tevi pamanītu, nevis tāpēc, lai izceltos starp saviem kolēģiem, lai būtu labākais savā nozarē vai iegūtu augstāku novērtējumu, bet gan tāpēc, ka Tavs darbs var iepriecināt pašu Dievu. Un šo darbu Tu vari veltīt sev svarīgā nodomā.

Šie ir daži ieteikumi, kuri Tev palīdzēs turpināt dzīves svētceļojumu arī pēc atgriešanās no Aglonas.

Lai mums visiem izdodas!

Pr. Pēteris
RML direktors

 

P.S. Ja tomēr sirds ļoti, ļoti ilgojas atgriezties svētceļojuma noskaņā, tad spilgtākos brīžus vari noklausīties šeit:

Svētceļojums 2017

vai arī šeit:

http://arhivs.rml.lv/?dir=RML_arhivs/Svetcelojums%202017

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *