“Fiat” Pandēmijas laikā

Šodien Baznīca svin mūsu Kunga pasludināšanas svētkus. Šie svētki liek daudz domāt ar Dieva un cilvēka sinerģiju. Dievs taču ir visvarens un viņš visu var! Viņš rada pasauli no nekā. Mēs cilvēki pat nevaram izprast, ko tas nozīmē. Un tomēr pasaules glābšanā Dievs itkā ir atkarīgs no cilvēku izvēlēm.

Dieva apsolījumi un ļaužu izvēles vēsturē

Padomāsim uz mirkli par notikumiem pasaules radīšanas pašā sākumā. Kad ideālā harmonija starp cilvēku, Dievu, dabu tiek izjaukta pirmo cilvēku grēka dēļ, Dievs dod apsolījumu, ka ļaunums tiks sadragāts (Rad 3:15). Kristieši šajā pantā jau saskata pravietojumu par Jēzus dzimšanu. Tātad Dievs jau paredz to, ka noteiktā laikā nesīs cilvēkiem pestīšanu caur savu dēlu. “Ja Dievs tā ir lēmis, tad tā arī notiek”, mēs bieži domājam.

Lasot tālāk Svētos Rakstus, mēs redzam, ka Dievs viens pats cilvēku neglābj. Viņam nav vajadzīga palīdzība, bet viņš to lūdz cilvēkam un nemitīgi iesaista cilvēku šajā darbā. Bīskaps Roberts Barons to sauc par “Glābšanas misiju”, kuru Dievs sāk ar jūdu tautas izvēlēšanu. Tas ir Abrahams, kurš jau cienījamā vecumā saka savu “Jā” Dievam un dodas uz nezināmu zemi, nezināmā virzienā, noticot absurdam solījumam par pēcnācēju (Rad 12). Padomā mirkli, cik nedroši Abrahams jutās. Mēs nezinām kā Dievs runāja uz Abrahamu. Mēs zinām, ka viņš apzinājās šo savu aicinājumu un tas arī viss.

Manuprāt šo mirkli ļoti labi mūsdienu kontekstā ir ielikuši seriāla Messiah veidotāji, kur viens no varoņiem – mācītājs sēžas mašīnā kopā ar sievu un meitu un dodas kaut kur ticībass vārdā. Sievas, kā jūs justos Sāras vietā, ja jūsu vīri pateiktu: “dārgā, mēs pārvācamies”, bet nevarētu pateikt uz kurieni?

Padomāsim par Mozu, kurš sadzird Dieva aicinājumu izvest visu lielo Dieva tautu no Ēģiptes zemes, kas neiziet uz draudzīgām diplomātiskām sarunām. Mozus baidās, viņš izmanto visus argumentus, lai parādītu, ka nav šā uzdevuma cienīgs. Un tomēr Dievs vēlās savu plānu realizēt ar Mozus palīdzību. Pēc ilgas strīdēšanās Mozus piekrīt (Izc 3 – 4). Varam iedomāties cik nedroši Mozus varēja justies. Viņam pašam Ēģiptē draudz nāves sods par cilvēka nogalināšanu. Kā viņu pieņems paša tautieši, kuri ir vergojuši, kamēr viņš ir dzīvojis pa faraona galmu, rūpju nepazīdams. Un galu galā kā viņš pārliecinās ēģiptiešus atlaist savus vergus?!

Vēlāk Mozum seko Jozua, soģi, pravieši, kuri gatavo tautu Mesijas nākšanai, kuri atgādina atkal un atkal, ka Dievs nepamet cilvēku nelaimēs un grēkos, bet sūtīs glābēju. Šajos svētkos Baznīca lasa pravieša Isaja grāmatas fragmentu, kas atkal apsola bērna dzimšanu no sievietes (Is 7: 14).

Dieva apsolījums piepildās

Un šis apsolījums piepildās! No šodienas perspektīvas mēs redzam, ka apsolījums par jaunavu, kas dzemdēs bērnu, kuram ir vārds Dievs ar mums (Emanuels), kurš tad satrieks kārdinātāja galvu, piepildās Kristus personā! Un šodien mēs svinam viņa nonākšanu pasaulē. Viņš, kā jebkurš cits cilvēks, savu dzīvi pasaulē iesāk divu mazu šūnu izmērā. Pēc deviņiem mēnešiem mēs svinēsim viņa dzimšanu, bet šodien svinam viņa ieņemšanu.

Šos svētkus sauc par Kunga pasludināšanas svētkiem. Kāds, kas nezinātu kontekstu, varētu padomāt, ka mēs svinam to, ka tika pasludināts fakts, kas neizbēgami notiks. Līdzīgi kā kāds pasludina, ka ierodas pāvests un viņš tik tiešām pie mums atbrauc. Bet, lasot šo svētku liturģijas piedāvāto evaņgēlija fragmentu, mēs redzam, cik šeit liela loma Marijai. Jā Dievs ir nolēmis satriekt kārdinātaja galvu, jā Dievs ir solījis, ka jaunava dzemdēs, jā sūta eņģeli pie Marijas, lai pateiktu, ka viņa ir izvēlēta būt par Dieva dēla māti, bet iemiesošanās nenotiek tad, kad šī vēsts tiek pasludināta. Iemiesošanās notiek tad, kad Marija saka savu “Fiat” Lai notiek! Baznīcas tēvi poētiski apraksta, ka visa radība, visi eņģeļi debesīs ar aizturētu elpu gaidīja Marijas atbildi.

Esmu jau savas domas aprakstījis Mieram Tuvu komentārā, bet vēlreiz aicinu tevi pievērst uzmanību tai nedrošībai, neziņai, kas varēja pārņemt Mariju. Viņa nesēdēja un negaidīja, kad tad viņa beidzot kļūs par Ahazam vai Ievai dotā apsolījuma piepildījumu, kad tad tas eņģelis nāks. Nē. Viņa ir šokā, neizpratnē, “kā tas notiks?” viņa vaicā. Padomājiet paši: jauna meitene, nupat salaulāta ar vīru, pēkšņi paliek stāvoklī ne no vīra! Jau nākamais pārbaudījums Dieva plāna īstenošanai būtu pateikt Jāzepam kas nu ir noticis, kur nu vēl skaidroties ar sabiedrību apkārt. Un tomēr Marija saka savu “lai notiek”.

Dievs grib sadarboties ar tevi

Šīs dienas svētki mums atklāj ne tikai to, ka Ziemassvētki ir vien deviņu mēnešu attālumā, bet to, cik Dievam katrs cilvēks ir svarīgs. Dieva mīlestība pret katru no mums izpaužas arī caur to, ka viņš mums uzticas. Viņš mums dod misiju, ļauj spēlēt kādu lomu pasaules pestīšanas planā un viņš paļaujas, ka katrs no mums ar šo uzdevumu tiks galā. Dievs grib glābt tevi un citus, dāvāt brīvību, bet viņš šajā procesā iesaista tevi. Bez tevis viņš to nevar izdarīt! Un cik daudzu cilvēku dzīves ietekmē katra mūsu izvēle!

Tāpēc nebaidies teikt savu “jā” kopā ar Mariju, ar Jāzepu un neskaitāmiem citiem varoņiem! Nebaidies teikt “lai notiek”, pat ja, nezini, kur tas tevi aizvedīs! Uzlūko visus Bībeles varoņus. Dievs visiem viņiem ir devis kādu aicinājumu un līdzās aicinājumam arī apsolījumu! Dievs tevi vienmēr ved uz kaut ko diženu! Viņš nekad neaicinās tevi pamest savu komforta zonu, drošības salu, ja nepiedāvās kaut ko vēl labāku. Un atceries, ka tavs aicinājums, tava iziešana no tava komforta un došanās uz mērķi, ko piedāvā Dievs, nav tikai tava darīšana. Tā ietekmē daudzu citu cilvēku dzīves. Es nezinu vai Abrahams tik tiešām apzinājās, ka viņa izvēle sekot Dieva aicinājumam ietekmēs cilvēkus vēl šodien; vai arī Marija tiešām apjauta, ka pateicoties viņas “jā”, visa pasaule saņems pestītāju.

Tātad Dievam ir svarīgs tavs “jā” un tas var nest tik daudz svētības cilvēkiem tev apkārt un neskaitāmām paaudzēm pēc tam.

Nedrošība un neziņa – iemesls paļauties

Ir vēl kāda lieta, par ko šie svētki man liek domāt mūsdienu pandēmijas kontekstā. Dievs, kad aicna, neatklāj visu bildi uzreiz. Viņš dod nepieciešamos norādījumus, lai mēs varētu savu misiju izpildīt, tomēr ne uzreiz. Es domāju, ka Dievs vēlas, lai mēs viņam uzticamies. Tas pieprasa ticību, ka Dievs rūpējas par mums un viņam nav svešas mūsu vajadzības. Varētu likties tā negodīgi no viņa puses, neatklāt uzreiz visas kārtis. Bet vai mēs visu uzreiz būtu spējīgi saprast? Dievs no mums pieprasa paļāvību. Pat, ja es nesaprotu, pat ja nav viss skaidrs, es tomēr sekoju viņam. Sekoju, kā mazs bērns, kurš nesaprot kādreiz, kur viņu ved vecāki, bet viņš uzticas, tāpēc pieķeras vecāku rokai un iet līdzi, jo Dievs mums nekad neko sliktu nevēl un viņš ir uzticams!

Iepriekš rakstītajā redzējām ar cik lielu nedrošību, bailēm, neziņu bija jāsaskaras Marijai, Jāzepam, Mozum, Abrahamam un citiem ticības paraugiem. Bet viņi visi ir uzticīgi gājuši sava aicinājuma ceļu, soli pa solim uz priekšu. Pakāpeniski Dievs katram no viņiem ir atklājis visu nepieciešamo, devis visu vajadzīgo un aizvedis līdz galamērķim.

Šoien mēs visi piedzīvojam ko līdzīgu. Praktiski visa pasaule šobrīd pārdomā ļoti daudz jautājumu. Vai vīrus skars mani vai neskars? Kā ir ar manu ģimeni? Kas notiks pēc tam? Cik ilgi mēs būsim ieslēgti? Vai man būs darbs? Kā es pabarošu ģimeni? Kas notiks ar ekonomiku? Cik smaga būs krīze?

Uz lielāko daļu jautājumu mēs nezinām atbildes. Tās nāks ar laiku, bet šobrīd tā neziņa mūs var trakus padarīt. Mēs arī nevaram atbilēt uz jautājumu kāpēc tas viss (ja kāds var, es tomēr apšaubu potenciālās atbildes derīgumu). Tas, ko mēs varam šobrīd, ir atbildēt uz jautājumu, ko Dievs mani aicina darīt! Kā es varu piedzīvot un dāvāt mīlestību tagad?

Šodienas situācija, ar kuru visi saskaramies, mums māca paļāvību. Tā nav vienaldzība, vai plūšana pa straumei. Tā ir aktīva izvēle sekot Jēzum šodien šeit un tagad. Kā to darīja Marija: viss nav skaidrs, bet es esmu tava kalpone, lai notiek! Kļuvusi par Dieva Dēla māti, Marija neiebarikādējas paveicamo darbu sarakstos, lai būtu laba māte, lai iekārtotu bērnam vidi, lai parūpētos par savām mātes vajadzībām Viņa steidzas kalpot radiniecei, kurai dzemdību brīdis ir tuvāk kā pašai.

Šodien Dievs mums māca, ka ir ļoti daudz lietas, ko mēs nevaram ietekmēt. Bet mēs varam šodien sadzirdēt Dieva balsi. Šodien mēs varam izmantot iespējas dāvāt mīlestību. Šodien mēs varam ļaut Dieva Vārdam kļūt miesai un ļaut mainīt tik daudzu cilvēku dzīves! Nepalaid garām šo iespēju! Tagad! Ne rīt, ne parīt, ne tad, kad krīze būs galā un būs atkal ekonomiskā drošība, bet tagad!

Kas ir tas, ko Dievs tevi tagad aicina darīt? Kā tu vari paradīt mīlestību tagad? Tagad tu vari domāt ne tikai par savu plauktu piepildīšanu ar pārmērīgi daudz produktiem bet tu vari padalīties ar iepirkumiem ar citiem. Padomā kā šis vīruss skar bezpajumtniekus! Tagad Tu vari izpildīt Dieva gribu, mīlēt citus un lieki neiet no mājas ārā, lai viņus neaplipinātu. Tagad tu vari apzvanīt savu ģimenes locekļus un apvaicāties kā viņiem iet. Tagad tu vari izveidot virtuālu lūgšanu grupu un lūgties kopā ar saviem draugiem par slimajiem, par mirstošajiem, par viņu ģimenēm. Tagad tu vari dalīties ar saviem talantiem: zīmēt, gleznot, stāstīt, dziedāt, spēlēt, smīdināt, mācīt, trenēt, lai palīdzētu citiem pārvarēt grūtsirdību. Klausies, ko Dievs tev saka tagad. Tagad ir žēlastības laiks (2 Kor 6: 2). Rītdienai būs savas rūpes (Mt 6: 34), kalpo Dievam tagad!

Noslēgumā padalīšos ar vārdiem, kas mani pēdējā laikā uzrunā no nesen par svēto pasludinātā kardināla Džona Henrija Ņūmena. Viņš 32 gadu vecumā bija tuvu nāvei. Tomēr viņš juta, ka Dievs viņam neļaus nomirt jaunam un viņam vēl ir darbs, ko paveikt. Viņš nezināja, kas tā ir par misiju, kāpēc viņam vēl ir jādzīvo, bet viņš zināja, ka Dievs viņu kaut kur ved. Mani ārsteidz tas, ka viņš nelūdza Dievam visu izskaidrot. Viss, ko viņš no Dieva lūdza, bija izgaismot, kur spert nākamo soli. Vienu soli uz priekšu. Neko vairāk. Tad nākamo. Tad nākamo. Un tā līdz galam.

Aicinu arī tevi nelauzīt galvu par lietām, kuras nevari ietekmēt, bet jau tagad izdarīt izvēli klausīties Dieva balsī un ļaut Dievam darboties caur tevi tagad.

 

Piedāvāju brīvā tulkojumā kardināla Džona Henrija Ņūmena lūgšanu 1833. gadā:

Vadi, maigā Gaisma, cauri tumsai, kas mani apņem,

Vadi mani uz priekšu!

Nakts ir tumša un es esmu tālu prom no mājām,

Vadi mani uz priekšu.

Sargi manas kājas; es nelūdzu redzēt

Tālus notikumus; viens solis ir gana priekš manis.

Es tāds neesmu bijis vienmēr, nedz arī lūdzis Tev

Ka Tu mani vadītu;

Man patika izvēlēties un skatīt savu ceļu; bet tagad

Vadi Tu mani uz priekšu.

Man patika piedzīvojumi, un, par spīti bailēm,

Lepnība vadīja manu izvēli. Nepiemini pagājušos gadus!

Tavs spēks mani ir svētījis līdz šim, tas joprojām

Mani vadīs tālāk.

Pāri purviem un dumbrājiem, pār klintīm un straumēm, līdz

Nakts būs pagājusi,

Un līdz ar rītu eņģeļu sejas smaida,

Kuras es jau sen esmu mīlējis, un pazaudējis uz brīdi!

Tikmēr pa šauru nelīdzenu taku

Pats sevi esmu uzvedis,

Ved, Pestītāj, ved mani mājās bērna ticībā,

Mājās pie mana Dieva.

Lai atpūstos uz mūžiem pēc zemes ķildām

Mūžīgās dzīves rimtajā gaismā.

Pr. Pēteris Skudra

Radio Marija Latvija direktors

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *