Gavēņa 2. svētdiena

Tu noteikti esi redzējis slaveno Ridlija Skota (Ridley Scott) filmu Gladiators (Gladiator). Filmas ievadā ir aina, kur galvenais varonis kavējas atmiņās par savām mājām un iztēlojas, kā ap labības pļaujas lauku viņš varēs atgriezties mājās pie savas ģimenes. Šī doma, sapnis, atmiņas viņam dod spēku un drosmi pieņemt lēmumus, kas skar viņa armiju, visu karavīru likteņus un kauju iznākumu. Jāuzvar vēl pēdējā kauja un tad varēs doties mājās pie ģimenes un veikt lauku darbus.

Mateja Evaņģēlija 17. nodaļā, kuru lasām gavēņa otrajā svētdienā, autors mums atklāj noslēpumainu Jēzus pārveidošanos trīs viņa mācekļu priekšā. Esam pieraduši to saukt par apskaidrošanos Tabora kalnā. Šim notikumam ir līdzīga nozīme kā Romas armijas virsnieka sapnim par mājām – tas parāda, kas mūs sagaida pēc tam, kad būsim izturējuši savu cīņu līdz galam.

Konteksts

Mateja Evaņgēlija 16. nodaļā Jēzus, jau raugoties Jeruzalemes virzienā, jautā saviem mācekļiem, ko par viņu domā tauta un kas viņš ir saviem mācekļiem (Mt 16, 13 – 20). Mēs zinām slaveno Pētera atbildi, kuru viņš sniedz praktiski bez kavēšanās: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” (Mt 16, 16)

Uzreiz pēc savas identitātes atklāšanas mācekļiem, Jēzus stāsta par savu nāvi un augšāmcelšanos. Tas mācekļiem ir šokējoši – Jēzus apstiprina, ka viņš ir Mesija, glābējs, ko visi ir gaidījuši, kuram jānāk glābt savu tautu, bet vienlaikus viņš runā par savu nāvi. Kā viņš var glābt, pats mirstot? Tas pats Pēteris, kas bija steidzies apliecināt Jēzus identitāti, mēģina Jēzu atrunāt no šādām domām, par ko saņem skarbu aizrādījumu no Jēzus.

Apskaidrošanās notikums seko uzreiz pēc tam. Jēzus ņem sev līdzi trīs mācekļus unkāpj augstā kalnā, kur lūgšanas laikā tiek pārveidots. Mācekļi ir šīs ainas aizgrābti. Tas ir kaut kas tik neaprakstāms, ka mācekļi ir nobijušies un reizē vēlas šo mirkli baudīt vēl un vēl, tajā palikt.

Apburošā aina ilgst vien mirkli. No debesīm atskan balss, kas, līdzīgi kā pēc Jēzus kristībām, apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kuru mēs esam aicināti klausīt. Jēzus savus trīs draugus aicina par šo notikumu nevienam nestāstīt līdz brīdim, kad būs augšāmcēlies. Pēc tam viņš atkal runā par to, ka viņam ir jāmirst (Mt 17: 22 – 23).

Iedrošinājums

Viens no skaidrojumiem tam, kāpēc Jēzus ļauj dažiem saviem mācekļiem piedzīvot šo mirkli, ļauj domāt, ka Jēzus sagatavo savus mācekļus tai misijai, kuras dēļ ir nācis. Atklājot savu godību, viņš apstiprina to, ko pirms kāda brīža Pēteris bija apgalvojis: “Tu esi Dzīvā Dieva Dēls!” Katoliskās Baznīcas Katehisms 555. paragrāfā saka, ka “Jēzus parāda savu dievišķo godību, tādējādi apstiprinot Pētera ticibas apliecinājumu”. Vēl jo vairāk – “pārveidošanās mums sniedz priekšnojautu par Kristus atnākšanu godībā” (KBK 556).

Es domāju, ka katrs no mums ir piedzīvojis tādus brīžus, kuros ir labi būt. Katram no mums atmiņā ir kādas “oāzes”, kurās esam piedzīvojuši labsajūtu, kur esam guvuši īpašu dievišķu pieredzi, bijuši apbrīnas pilni. Tā var būt kāda skaista draudzība, kas ir likusi pazust laikam. Tā var būt kāda skaista ainava, kuras priekšā apstājamies. Tā var būt kāda iedvesmojoša doma, kuru izlasām grāmatā vai dzirdam filmā vai dziesmā. Pamēģini veltīt brīdi, lai atcerētos tos mirkļus Tavā dzīvē, kur esi juties labi un kur ir gribējies palikt!

Ar savu šī brīža pieredzi un zināšanām es sev skaidroju šādas pieredzes kā stiprinājumu un iedrošinājumu nepadoties ikdienas dzīves grutībās un pārbaudījumos. Tāpēc pirms brīža to nosaucu par “oāzi”. Dievs mūs uzved kalnā, kur varam ļaut Viņam sevi atklāt, atklāt to prieku un skaistumu, kas mūs gaida, ko viņš vēlas mums dāvāt, lai pēc tam cītīgi ietu tālāk savas dzīves ceļu. Te varam domāt par tiem lūgšanas brīžiem, kuros esam piedzīvojuši īpašu Dieva klātbūtni, lai pēc tam varētu palkt uzticīgi pārbaudījumu brīžos, kad to vairs nejūtam. Varam atcerēties kādu savu ceļojumu, kur ceļā sastapto cilvēku laipnība un sirsnība evusi spēku iet tālāk. Tie var būt skaisti, romantiski, mīlestības pilni mirkļi laulāto starpā, kas palīdz pārvarēt krīzes un konfliktus. Tās var būt uzvaras sacensību laukumā, kas dod iedvesmu turpināt smagus treniņus ikdienā. Šo sarakstu varam turpināt un turpināt…

Bez krusta nav pestīšanas

Mums šādi mirkļi ir vajadzīgi. Tomēr mēs nevaram ilgi tajos uzkavēties. Varam tos izbaudīt, bet pēc tam mums no šī kalna jākāpj lejā un savs ceļš jāturpina. Jēzus ceļš, kura laikā viņš piedzīvo apskaidrošanos, ved uz Jeruzālemi, kur viņš savu pestīšanas darbu izpilda mirstot un augšāmceļoties.

Zīmīgi, ka Jēzus apskaidrošanās notiek laikā, kad viņš sāk runāt par savām ciešanām. Jēzus ļoti skaidri apzinās, kas viņu sagaida. Viņš apzinās savas misijas nozīmi. Viņa uzdevums ir dāvāt glabšanu visai pasaulei, atbrīvot to no grēka varas. Šo uzdevumu viņš var izpildīt, tikai ejot krusta ceļu. Lai baudītu mūžību, mums ir jānes savs krusts. Te varam atcerēties Jēzus vārdus, kas tiem, kas grib iemantot mūžīgo dzīvi, saka: “Ņem savu krustu un seko man!”

Vai Tu esi gatavs savai cīņai, savam krustam? Vai arī Tu vēlies meklēt tikai apskaidrošanās brīžus un maksimāli ilgi tajos palikt? Mums ir nepieciešamas abas šīs pieredzes. Bet mums ir jāatceras, ka mūsu dzīve ir ceļš, bet mērķis – Kristus.

Iziet no komforta zonas

Interesanti, ka gan vēsturē, gan šodienas kultūrā redzam ļoti līdzīgu principu. Lielie varoņi, kuri iedvesmo lasītāju vai skatītāju, vienmēr ir spiesti pamest savu komfortu, pazīstamo vidi, lai dotos nezināmajā. Visi lielie piedzīvojumi vienmēr sākas ar to, ka atstājam aiz muguras ērto, pazīstamo vidi un dodamies pretī nezināmajam, kura sasniegšana prasa piepūli, upurus un sviedrus.

Varam atcerēties Gredzenu pavēlnieka varoņus Bilbo un Frodo, kuri dodas pretī nezināmajam. Varam domāt par Dvēseļu puteņa varoņiem, kuri pamet savas mājas, ģimenes, lai dotos izcīnīt neaizmirstamas uzvaras, par kurām runājam vēl šodien, dzīvojot brīvā valstī. Raksta sākumā minētā filma Gladiators mums rāda varoni, kurš bezbailīgi uzņemas pienākumu atbrīvot Romu no tirāniska valdnieka, nebaidoties par to atdot savu dzīvību. Arī šodienas pirmajā lasījumā dzirdētais stāsts par Ābrahamu mums dod šo paraugu – paklausot Dieva balsij, Ābrahams pamet visu, ko pazīst, un dodas uz vietu, kuru Dievs ir apsolījis. Un tā sākas mūsu pestīšanas stāsts!

Pāvests Francisks bieži uzsver aicinājumu nebaidīties iziet no sava komforta, lai atklātu ko jaunu Dievs mums vēlas dāvāt. Pāvests bieži jauniešus uzrunā, sakot, ka viņš tos grib redzēt ar kedām kājās un kustībā, nevis ērtā krēslā pie dīvāna. Pa ceļam, protams, ir nepieciešama atpūta un Tabora kalna pieredze, bet mums vienmēr jāturpina doties uz priekšu. Visās jomās, tai skaitā arī lūgšanas dzīvē. Kaut kā ir ierasts domāt, ka lūgšana nav auglīga, ja tā nelīdzinās Tabora kalna pieredzei. Tas ir aplami! Tabora kalna pieredze Tev tiek dota, lai Tu neaizmirstu, ar ko runā, arī tad, kad nejūti nekādas emocijas. Tu vienmēr esi visvarenā Dieva priekšā, kurš Ttevi nekad neatstāj! Viņš neslēpjas svētlaimīgās sajūtās, bet ir atrodams arī absolūtā klusumā.

Šajā Gavēņa svētdienā varam pateikties Dievam par visiem tiem brīžiem, kad Viņš mums ir devis īpašu stiprinājumu un iedrošinājumu, lai turpinātu ceļu. Atceries šos notikumus kā apsolījumu tam, kas Tevi sagaida! Bet tagad apauj kājas, sagatavojies cīņai un nebaidies stāties pretī visam, kas nāks pretī, jo Dievs ir ar Tevi! Un neaizmirsti, ka mācekļi savā Tabora kalnā dzirdēja Dieva pavēli klausīt Kristum! Lai Tava Tabora kalna pieredze Tevi vienmēr iedvesmo meklēt Dieva gribu un drosmīgi to izpildīt! Filmas Gladiators galvenais varonis, uzrunājot savus karavīrus, sacīja: “Tas, ko jūsu darāt virs zemes, atbalsojas mūžībā!” Tad nu ieklausīsimies Jēzū, lai atklātu, ko viņš vēlas, un lai mēs katrs varētu darīt to, kas nes bagātīgus augļus mūžībā.

Pr. Pēteris Skudra
RML direktors

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *