Direktora sleja: Komentārs par gavēņa 2. nedēļas svētdienas lasījumiem

Transfiguration-Raphael1.lasījums Rad 12, 1 – 4

Psalms 33

2.lasījums 2 Tim 1, 8b – 10

Evaņģēlijs Mt 17, 1 – 9

Šīs nedēļas svētdienas Mise sākas ar ievaddziesmas vārdiem no 27. psalma: “Mana sirds saka par Tevi, Kungs: “Meklējiet Viņa vaigu!”Kungs, es meklēju Tavu vaigu. Neapslēp to no manis” (Ps. 27, 8 – 9). Savukārt Mises ievada lūgšanā mēs lasām šādu saucienu uz Dievu : “māci un vadi mūs caur sirdsapziņas balsi, lai ar skaidru dvēseli mēs garā skatītu Tavu godību.” Šis sirdsapziņas un Dieva meklēšanas motīvs caurvij visus šīs svētdienas lasījumus.

Sirds svētajos rakstos ir cilvēka centrs. Svētajos Rakstos sirds ir nevis organs, kas pumpē asinis, bet gan cilvēka centrs, kurā mājo patiesie cilvēka motīvi, kur var atrast viņa vērtības. “Dievs neuzlūko ārieni, bet gan vērtē cilvēka sirdi”: tā mēs lasām 1. Samuela grāmatas 16. Nodaļā. Ezekiela grāmatā lasām solījumu, ka cilvēkiem tiks dota jauna sirds, kura ievēro Dieva likumu un seko tam (Sal. Ez 36, 26). Sirds ir vieta, kur cilvēks pieņem lēmumus. “Cilvēks lemj savā sirdī: iešu te! – taču Kungs liek viņa soļus.” (Sak 16, 9) Sirds Svētajos Rakstos ir tā, kur mīt mūsu sirdsapziņa. Kad Pēteris pirmo reizi publiski uzstājās, ļaužu sirdis tika “sadzeltas”, kas norāda uz grēku nožēlu, ko šie cilvēki izjuta (sal Ap.d. 2, 37).

Katoliskās Baznīcas katehisms citējot pastorālo kosntitūciju Gaudium et Spes saka, ka “sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt Viņa balsi” (KBK 1776).

Kad mēs lasām šos svētās Mises ievadvārdus vai arī dzirdam tos liturģijas laikā, tad tos mēs varam padarīt par savu personīgo lūgšanu. Šīs abas lūgšanas mūs mudina satikties ar Dievu personīgi. Satikties tādi, kādi mēs esam. Ļaut Dievam ienākt visdziļākajās mūsu būtības dzīlēs. Šīs lūgšanas mūs mudina satikties ar Dievu visā mūsu veselumā, ielaižot Dievu savā vissvētākajā vietā, savā būtībā, kas nosaka to, kas mēs esam.

Satiekot Dievu savā sirdī, savas būtības pašos dziļumos, mēs esam aicināti atklāt Viņa varenību, viņa maigo žēlsirdību, atklāt kā bezgalība un visvarenība ienāk manā ierobežotībā, kā arī saprast Viņa gribu un censties to realizēt savā ikdienā.

Kā piemēru mēs varam ņemt Ābramu. Ābrams ir cilvēks, kurš ieklausās Dieva balsī. Dievs var viņu uzrunāt.

Varbūt tu lasi Bībeles stāstus par to kā Dievs runā uz tās varoņiem un izjūti skaudību, ka Dievs nerunā uz tevi tiešā veidā, tu nedzirdi Viņa balsi un nesaproti, ko Viņš no tevis vēlās, kāds ir bijis Viņa plāns tevi radot. Bet ne vienmēr Bībele mums atklāj, ka Dievs uz cilvēkiem runā kādā īpašā veidā. Arī Radīšanas grāmatā 12. nodaļā sastopamies ar Abramu, kuru uzrunā Dievs, bet mēs nevaram lasīt par kādām īpašām pārdabiskām zīmēm. Tas man liek domāt, ka Dievs ar Ābramu runā tāpat kā ar lielāko daļu no mums – mūsu sirdī.

Es domāju, ka Ābrams ir cilvēks, kurš velta laiku klusumam, mieram, lai klausītos, ko Dievs runā viņa paša sirdī. Un Dievs viņam atklāj lielas lietas! Dievs viņam liek pamest tēva mājas, savu ierasto vidi, doties nezināmā virzienā un paļauties uz gandrīz vai aizskarošiem apsolījumiem par pēcnācējiem tik daudz kā zvaigznes debesīs (sal Rad 12, 2; 3; 13,16 u.c.). Paturēsim prātā, ka Ābrams ar sievu ir neauglīgi un arī diezgan padzīvojuši. Uzsākot savu cēlojumu Ābrams ir 75 gadus vecs. Viņa laikā jau sen vairs nebija tādu ilgdzīvotāju par kuriem lasām Bībelē, kas dzīvojuši 200 – 900 gadus, kur laika būtu vēl gana (sal Rad 5).

Te mēs redzam Mises sākumā izteiktā lūguma piemēru. Ābrams ieklausās Dieva balsī, uzticas tai, seko tai un kļūst par svētību daudzām tautām (sal. Rad 12, 3), kļūst par mūsu ticības tēvu (sal. Rom 4, 11; 18).

Lūk kādu brīnišķīgu vēsti mums piedāvā pirmais lasījums: ja tu ļauj Dievam ienākt tavā dzīvē, paļaujies uz viņa apredzību un aktīvi ar to sadarbojies, tu ne tikai pats saņem svētības un esi laimīgs, bet tu kļūsti par svētības avotu cilvēkiem sev apkārt un, izpildot Dieva plānu, tu sagatavo labāku pasauli nākamajām paaudzēm! Kā pirmā cilvēka nepaklausības dēļ pasauli un visas nākamās paaudzes skar grēks, lāsts un nelaimes (sal. Rad 3), tā viena cilvēka paklausības dēļ pasauli piepilda Dieva svētība, prieks un cerība.

Vai tu vēlies nest pasaulei svētību? Tad klausies savā sirdsapziņas balsī, ko tev saka Dievs un centies to uzticīgi realizēt savā ikdienā!

Tas nav viegli. Tici man! Bieži vien liekas, ka Dievs slēpjas, ka Viņš ar mani nerunā, ka Viņš klusē. Tomēr Ābrams mums ir piemērs uzticīgā sekošanā Dievam pat tumšos un grūtos laikos. Vai tu zini cik ilgi Dievs sola Ābramam dēlu? Sākot ar 12. nodaļu Radīšanas grāmatā tu atradīsi vairākas rakstu vietas, kur atkal un atkal Dievs saka: “es tev došu pēcnācēju” (sal. Rad 12, 2; 7; 13,16; 15,5; 17,4). Bet nekas nemainās. 25 (!) gadus Ābrams dzird apsolījumu, bet nekas nemainās. Līdz beidzot 100 gadu vecumā pēc 25 gadu uzticīgas sekošanas Dievam un Viņa šķietami tukšo solījumu uzklausīšanas pasaulē nāk Ābrama dēls – Īzāks!

Šis stāsts mums ir lielisks atgādinājums, ka Dieva Vārdam var uzticēties, ka Dievs mūs nepieviļ. Mums atliek viņam vien uzticīgi sekot, pat ja Viņa solījumi mums liekas pilnīgi neiespējami. Vienkārši nepārstāj meklēt, nepārstāj būt uzticīgs, nepadodies!

Arī pāvests Francisks nesen intervijā laikrakstam Die Zeit dalījās tajos garīgās tumsas brīžos, kad viņš nezin kā rīkoties, kad piedzīvo šaubas. Krīzes ir izaicinājums, kurā mūsu ticība var nostiprināties un kļūt nobriedusāki.

Krīzēs mēs ieraugam, ko mēs patiesi meklējam ticības dzīvē. Kaut arī Ābrams ļoti ilgojas pēc paša dēla, viņš tomēr šo Dieva dāvanu nenostāda augstāk par pašu Dievu. Kaut arī viņš varētu apvainoties uz Dievu par neuzklausītu lūgšanu, viņš paliek uzticīgs Dieva sekotājs. Un Dievs pilda savu solījumu un dod Ābramam to, pēc kā viņš tik ļoti ir ilgojies. Vai tu spēj samierināties ar to, ka Dievs ne uzreiz atbild uz tavām lūgšanām? Varbūt Dievs vēlas, lai tu izvēlies Viņu, ne Viņa dāvanas…

Kungs, es meklēju Tavu vaigu. Neapslēp to no manis” (Ps. 27, 8 – 9), “māci un vadi mūs caur sirdsapziņas balsi, lai ar skaidru dvēseli mēs garā skatītu Tavu godību (Romas Misāle). Kungs kaut es Tevi censtos iemīlēt pāri visam. Kaut es vairāk ieklauītos Tavā balsī, kas runā manas sirds dziļumos. Kungs, palīdzi man norimt, palīdzi man ielūkoties savā sirdī, savā vissvētākajā vietā un tur atklāt Tevi tādu, kāds Tu esi.

Tava sirdsapziņa var būt vieta, kur tu ieraugi Dieva varenību, viņa godību, viņa spēku, kas tev dod enerģiju un stiprinājumu tavai ticībai arī krīzes brīžos.

Šīs svētdienas evaņģēlija fragmentā lasām stāstu kā Jēzus dodas kalnā lūgties kopā ar saviem mācekļiem. Lūgšanas laikā Viņš tiek apskaidrots, un Tēva balss vēlreiz apstiprina Viņa identitāti. Viņš ir Dieva dēls (sal Mt 17, 1 – 9).

Šajā stāstā mēs kārtējo reizi sastopamies ar Jēzu, kurš lūdzas. Viņš dodas uz kalnu. Kalns Svētajos Rakstos ir vieta, kur cilvēks var sastapt Dievu. Viņš ņem līdzi savus mācekļus, iespējams, lai lūgtos kopā. Jēzus vaigs kļūst gaišs līdzīgi kā Mozus vaigs kļuva gaišs, kad viņam bija ļauts skatīt Dievu (Sal. Izc 34, 29). Viņam līdzās parādās Mozus un Elijs. Lūgšanā Jēzus saņem savas identitātes apstiprinājumu: “Viņš ir mans Dēls”.

Te atklājas būtiskas lietas, kuras arī tev var noderēt. Seko Jēzum! Seko viņam lūgšanā. Meklē ikdienā iespēju būt viens, lai runātu ar Dievu, ņem līdzi draugus un lūdzieties kopā, vienkārši atvēli laiku sarunai ar Dievu savā ikdienā.

Dieva klātbūtne tavā dzīvē būs jūtama. Varbūt tava seja nemirdzēs kā Jēzum vai Mozum, bet, jo vairāk laika tu pavadīsi kopā ar Dievu, jo līdzīgāks tu viņam kļūsi. Un tas būs redzams arī ārēji – tavā rīcībā, tavās attieksmēs, tavos vārdos.

Lūgšanā tu neesi viens! Pat ja tavi draugi tevi atstāj vienu sarunā ar Dievu, tu tomēr neesi viens! Svētie ir ar tevi! Kad Jēzus lūdzas, Svētie Raksti nesaka, ka parādījās kādi Mozus un Elija tēli vai rēgi, bet gan: “tiem parādījās Mozus un Elija. Tie sarunājās ar Jēzu” (Mt 17, 3). Tātad pašas personas bija klāt ne kādi to rēgi. Kad tu lūdz. Tad visi svētie, kas devušies jau pie Dieva ir kopā ar tevi tavā lūgšanā! Atceries atklāsmes grāmatu, kurā ir teikts, ka svēto lūgšanas paceļās Dieva priekšā kā smaržīgi kūpināmo zāļu dūmi (Sal. Atkl 8, 3).

Visbeidzot, Dieva klātbūtnē tu iepazīsti ne tikai pašu Dievu un Viņa varenību. Tu atklāj arī pats sevi. Dieva klātbūtnē tu vari patiesi uzzināt savu identitāti, uzzināt savas dzīves mērķi, kāpēc Dievs tevi ir radījis. Un, atceries, vispirms tu esi Dieva bērns!

Tad nu, meklē Dieva vaigu. Lūdz pēc Dieva vadības tavā sirdsapziņā un lūdz atļauju skatīt Viņa godību! Padarot šo lūgšanu par savējo, tu atklāsi, ka tu pats esi Dieva templis (Sal. 1Kor 3, 16), ka tev nav Dievu jāmeklē kaut kur tālu kādā izcilā sanktuārijā vai pie kāda izcila lūgšanas guru, bet gan Dievu tu vari sastapt pats savā sirdī. Lūdzoties šo lūgšanu, tu atklāsi pats savu identitāti. Lūdzot šo lūgšanu, tu kļūsi līdzīgāks Dievam, savam Tēvam. Iedziļinoties šajos vārdos, tu atklāsi, ka, tur, kur ir Dievs, tur ir Debesis ar visiem tās iemītniekiem. Un visa plašā Debesu Valstība ir tavā sirdī! Izsakot šos vārdus un cenšoties tos ieviest praksē, ieguvējs būsi ne tikai tu pats, bet kopā ar tevi visi cilvēki tev apkārt un vēl neskaitāmas paaudzes pēc tevis, kurām svētību būs nesusi tava ikdienas uzticība Dieva plānam.

Kungs, es meklēju Tavu vaigu. Neapslēp to no manis; māci un vadi mani caur sirdsapziņas balsi, lai ar skaidru dvēseli es garā skatītu Tavu godību.

 

Lai tev izdevusies otrā gavēņa nedēļa!

ar cieņu

pr. Pēteris Skudra

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *