Ko es saskatu Jēzus personā?

Šodien Baznīca svin ceturto gavēņa svētdienu. Tas nozīmē, ka esam jau pusi ceļa nogājuši un Lieldienas jau ir krietni tuvāk. Šo svētdienu sauc par priecīgo svētdienu, jo tās liturģija sākas ar vārdiem “Priecājies, Jeruzaleme!”. Šī ir arī viena no divām svētdienām gadā, kad priesteris liturģijā velk rozā krāsas ornātu.

Līdzīgi kā pagājušajā svētdienā, arī šodien mēs lasām par sastapšanos. Pagājušajā svētdienā lasījām Jāņa evaņģēlija ceturto nodaļu, kurā Jēzus sastapās ar Samāriešu sievieti. Šī sastapšanās beidzās ar sievietes ticības apliecinājumu, ka Jēzus ir Mesija. Šodien liturģija mums piedāvā akla vīra sastapšanos ar Jēzu, kurš arī nonāk pie ticības apliecinājuma, ka Jēzus ir Dievs.

Šis aklais vīrs ne tikai atgūst redzi, kura viņam nekad nav bijusi kopš dzimšanas. Vēl vairāk – šis vīrs ierauga kaut ko tādu, ko citi “redzīgie” nepamana. Viņš atklāj to, kas ir Jēzus, un, nokritis pie zemes, viņš atdod Jēzum godu.

Kas ir Jēzus? Un ko šis vīrs ierauga? Mēs katrs varam padomāt šodien – ko es saskatu Jēzus personā? Kas man personiski ir Jēzus? Jēzus saka, ka viņš ir pasaules gaisma. Jāņa evaņģēlijs sākas ar vārdiem, ka gaisma (Jēzus) ienāca pasaulē, bet pasaule izvēlējās palikt tumsā. Ko man nozīmē, ka Jēzus ir pasaules gaisma, mana gaisma? Vai man šo gaismu vajag?

Šajā fragmentā aprakstītie notikumi mums var atsaukt atmiņā Radīšanas stāstu un arī kristības. Svētais Augustīns saka, ka šis aklais vīrs bez vārda pārstāv visu cilvēci, kura ir akla grēka dēļ. Jēzus dziedina aklo, uzliekot viņam uz acīm ar siekalām saslapinātus zemes putekļus. Tas atsauc atmiņā Ādama radīšanu no zemes putekļiem. Pēc tam Jēzus sūta aklo uz Siloe dīķi mazgāties. Tas kalpo kā simbols kristībai, kurā mēs tiekam nomazgāti no visiem grēkiem, mēs nomirstam grēkam un augšāmceļamies jaunai dzīvei, dzīvei ar Dievu. Svētais Gars piepilda mūsu sirdi, un Dieva gaisma ienāk mūsos. Tāpēc mēs kristībās saņemam sveci.

Bībeles pētnieki skaidro, ka šodienas aprakstītie notikumi simbolizē tos kristiešus, kuri piedzīvo apgaismošanu kristībā, bet tikai vēlāk steidzas sastapt Jēzu un iepazīt, kas viņš ir. Arī mēs, lielākā daļa, esam saņēmuši kristības sakramentu. Esam saņēmuši Svēto Garu sevī, esam kļuvuši par jaunu radību – Dieva bērniem, bet vai mēs esam sastapuši Jēzu? Ja jā, tad kas viņš ir?

Šīs dienas evaņģēlijs liek mums pārdomāt arī to, kāda ir mūsu ticība un kādas ir mūsu attiecības ar Kristu. Vai es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, mans Glābējs? Vai es meklēju drošību vēl kaut kur citur?

Šis notikums mums atgādina par to, ka piederība izredzētajai tautai vēl negarantē to, ka es pazīstu Dievu, ka esmu viņus saticis. Šodien daudzi no mums, kristītajiem, līdzīgi kā Jēzus laikā daudzi dievbijīgi jūdi, domā, ka piederot Baznīcai, ievērojot visas pareizās tradīcijas, mēs pazīstam Dievu un ar to pietiek. Tā nav. Dievu mēs varam iepazīt vien tad, kad esam pazemīgi viņa priekšā, kad atzīstam, ka ar saviem darbiem vien mēs nevaram nodrošināt savu glābšanu, mums ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Viņu.

Pāvests Francisks 2017. gada sprediķī atgādināja, ka būt par Dieva bērnu, būt par kristieti nozīmē rīkoties kā Dieva bērnam. “Rīkoties kā Dieva bērnam nozīmē radikālu domāšanas pārmaiņu, spēju vērtēt cilvēkus un lietas saskaņā ar citādu vērtību skalu, kura nāk no Dieva. Kristības sakraments pieprasa izvēli dzīvot kā gaismas bērnam un staigāt gaismā.” Ja Tu tiešām tici, ka Jēzus ir Dieva dēls, vai Tu ļauj viņam mainīt savu sirdi? Vai esi gatavs dzīvot pēc Dieva loģikas, ne cilvēku loģikas, kas liek vispirms meklēt savu labumu? Vai esi gatavs uzlūkot pasauli kā viņš uzlūko?

Šodien, kad apkārt valda satraukums un neziņa, mēs esam spiesti uzdot jautājumu – kas ir mans pamats? Kas man dod drošību? Ja es esmu patiess Dieva bērns, ja Jēzus Kristus ir mans glābējs, tad no kā man bīties? Ko vēl man meklēt? Bet to, vai es esmu Dieva bērns, vai pazīstu Jēzu, var noteikt pēc maniem darbiem. Vai es eju Dieva bērna ceļu, kas ir žēlsirdības un tuvākmīlestības ceļš?

Šis sajukuma un neziņas laiks var būt brīnišķīgs katalizators tam, vai es paļaujos uz Dieva apredzību un saskatu viņa klātbūtni arī nemiera vidū, un turpinu būt žēlsirdīgs, vai arī es meklēju drošību savos iekrājumos, kontaktos, pilnā pieliekamajā, izliekoties neredzam apkārtējos cilvēkus.

Ļoti daudz jautājumu, kas prasa godīgas atbildes. Iesaku tev paņemt rokās katehismu, vai sameklēt to internetā un palasīt, kā Baznīca skaidro Kristības sakramenta žēlastību un kā tā darbojas, sākot ar 1262. paragāfu.

Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Lavija direktors

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *