Kunga Debeskāpšanas svētki 21.05.20.

Dārgie draugi, šodien svinam Kunga Debeskāpšanas svētkus, kas nozimē, ka ir pagājušas četrdesmit dienas kopš Jēzus augšāmcelšanās svētkiem. Mēs lasām Svētajos Rakstos, ka Jēzus 40 dienas pēc savas augšāmcelšanās tikās ar saviem mācekļiem, mācīja tos, skaidroja savu ciešanu nozīmi un deva uzdevumu gaidīt Svēto Garu un doties misijā. Mēs šīs 40 dienas pavadījām lasot Jēzus pēdējo vakariņu sarunu ar mācekļiem, kura ir kā Jēzus testaments, ko Viņš vēlas atstāt saviem sekotājiem. Pēdējo vakariņu sarunā mēs varam uzzināt kādi ir Jēzus nodomi attiecībā uz pasauli un ko mums Viņa sekotājiem būtu jādara, lai šos nodomus izpildītu.

 

Jēzus – Dievs

Šodien mēs lasām par pēdējo Jēzus sarunu ar mācekļiem un Viņa uzkāpšanu debesīs. Mākslā nereti attēlo, ka Jēzus attālinās no mācekļiem kaut kur tālu starp mākoņiem un arī mums uzkāpšana debesīs, vai debesbraukšana, kā to dažviet Latvijā mēdz saukt, var likties kā tāds ceļojums kosmosā – Jēzus te staigāja pa zemi un pēc tam uzkāpa debesīs, kur lido lidmašīnas, un Viņš tā no mākoņa maliņas uz mums noraugās.

Katoliskās Baznīcas katehisms mums saka, ka Jēzus Debesīs aiziešana norāda, ka Jēzus ir līdzdalīgs Dieva Spēkā un Autoritātē (KBK 668). Tas nozīmē, ka Jēzus ir Dievs un ir pilnībā vienots ar pārējām Trīsvienības personām. Tomēr kādā vēstures brīdī Viņš nolēma mainīt savu eksistences formu, lai atklātos mums kā cilvēks, lai uzņemtos uz sevis mūsu cilvēcību, apvienotu to ar savu dievišķību un dāvātu mums pestīšanu. Pēc Augšāmcelšanās Viņa misija ir izpildīta un Viņš atgriežas atpakaļ tajā eksistences veidā, kādā ir Dievs. Tā ir tāda būšana, kas pārsniedz mūsu cilvēcisko izpratni par to kā kāds eksistē.

Tas viss var likties ļoti sarežģīti. Mums ir jāsaprot to, ka Bibliskais skatījums nav tāds, kādu mēs mēdzam iedomāties, ka dvēsele atrodas miesas cietumā un nāve ir atbrīvošanās no šī cietuma, vai kā senajiem grieķiem, filozofija un domāšana par “tīro” eksistenci ļauj dvēselei uz brīdi pacelties ārpus fiziskās pasaules ieslodzījumam, lai baudītu kaut ko no Transcendentālā – pārdabiskā. Bībele mums arī nesaka, ka Jēzus ar savu nāvi un augšāmcelšanos izlaužas no savas miesas cietuma. Nē. Viņš parāda, ka Viņa miesa ir tā pati miesa, bet pārveidota, dievišķota, tā nav ierobežota ar fiziskās pasaules trīsdimensiju ierobežojumiem. Jēzus ar savu uzkāpšanu Debesīs maina savu eksistences veidu, kas pārsniedz mūsu izpratni. Tas nenozimē aiziet uz kādu citu vietu, ka Viņš mūs atstāj šeit virs zemes. Gagarins taču uzbrauca kosmosā un redzēja, ka tur jau Dieva neesot. Ar savu “uzkāpšanu Debesīs” Jēzus atgriežas tajā eksistences veidā, kādā Viņš bija iepriekš, līdzi paņemot mūsu cilvēcību, lai arī mums cilvēkiem ļautu baudīt Dieva savstarpējās attiecības Viņa pārdabiskajā (bet ne pretdabiskajā) Dzīvē.

Baznīca – Jēzus miesa

Lai saprastu Jēzus uzkāpšanas Debesīs nozīmi, mums ir jāizprot jūdu pasaules uztvere. Kā jau minēju tā nav tāda uztvere, kas liek domāt, ka dievišķais, garīgais ir ieslēgts fiziskajā, miesīgajā. Jūdi uz Dieva un zemes valstību raugās kā uz divām realitātēm, kas ir savstarpējā mijiedarbībā. Tāpēc mēs Tēvreizē lūdzamies “Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes”, jo abas šīs realitātes mijiedarbojas.

Jēzus ar savu Uzkāpšanu Debesīs nepamet zemi. Viņš turpina būt klātesošs šeit virs zemes. Šodien lasītajos Svēto Rakstu fragmentos mēs redzam, ka mācekļiem tiek dota misija. Ejiet un sludiniet pa visu pasauli, esiet mani liecinieki, kristījiet visus. “Es esamu ar jusm visās dienās” lasījām evaņģēlija noslēgumā. Tātad Jēzus uztic savu misiju Baznīcai un turpina būt klātesošs pasaulē caur tās darbību.

To ir ļoti svarīgi pārdomāt mums katram, jo mēs varam domāt, ko tad man dod Jēzus uzkāpšana Debesīs? Kāpēc gan Viņš nevarēja palikt šeit virs zemes? Pirmkārt Viņš tev ir devis Savu Garu. Svētais Gars, ko mēs saņemam Kristībā un Iestiprināšanā, mums atklāj Kristu un ļauj veidot attiecības ar Viņu, iepazīt Viņa gribu un to uzticīgi pildīt. Otrkārt Jēzus turpina pastāvēt Baznīcā. “Kur divi vai trīs pulcējas manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” saka Kristus. Tātad Jēzus turpina darboties pasaulē un būt tajā klātesošs caur tevi, kad tu lūdzies kopā ar Baznīcu, kad piedalies Svētajā Misē un esi sapulcējies kopā ar citiem kristiešiem, kad liecini par Kristu.

Tā mums ir dota liela atbildība būt par Kristus klātbūtni virs zemes. Baznīcas misija ir tava misija, dārgais draugs, un tu Kristības un jo īpaši Iestiprināšanas sakramentā saņem uzdevumu būt par Kristus liecinieku citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka mums pašiem vispirms jāmācās veidot attiecības ar Jēzu un pēc tam jānes Viņu tiem, pie kuriem Viņš vēlas nokļūt.

Tas ir apbrīnojami kā Jēzus mājo Baznīcā. Es to esmu pats piedzīvojis draugu lokā, nelielā lūgšanu grupā, kur mēs ik pa laikam sapulcējamies, lai kopā lūgtos. Bieži vien uz lūgšanu nedēļas nogalē sanākam nedēļas darbu nogurdināti un izsmelti. Liekas nevienam nav spēka, lai kaut ko dotu otram. Pārsteidzošā kārtā vienmēr pēc lūgšanas jūtamies stiprināti ne vien garīgi, bet pat fiziski, liekas ka enerģija ir atgriezusies un varam atkal mesties savos ikdienas darbos. Tāpēc mūsu ticībā ir ļoti liela nozīme kopībai ar citiem cilvēkiem. Neviens nevar ticēt viens. Sanākot visiem kopā ar visu to cilvēcību, ierobežotību un vājumu, kas  mums piemīt, mēs varam piedzīvot dievišķu spēku.

Bet Dieva klātbūtne netiek dota mums iekšējai kopienas lietošanai (Universālā Kristus Baznīca reāli izpaužās caur mūsu draudzēm, kopienām, lūgšanu grupām, visru, kur pulcējamies Kristus vārdā ar reāliem cilvēkiem, tāpēc tiek lietoti dažādi termini – Baznīca, kopiena, draudze utt), bet gan lai mēs ar to dalītos. Katehisms māca, ka Baznīca pastāv, lai sludinātu. Līdz ar to mēs, kas esam Baznīcas locekļi, esam misionāri. Visi.

Vari uzdot sev jautājumus: kā tu esi piedzīvojis Dieva klātbūtni savā dzīvē? Kas ir tava kopiena, kurā izjūti, ka esi Baznīcas loceklis? Vai pazīsti savas draudzes locekļus? Kādu tu gribētu redzēt draudzi, kurā tiešām mājo Dievs un ko tu vari darīt, lai palīdzētu savai draudzei tādai būt? Kā tevi Jēzus aicina būt par misionāru?

Pēdējie laiki

Vēl viena lieta, ko mums katehisms māca par Jēzus uzkāpšanu Debesīs ir tā, ka ar šo laiku sākas Dieva plāna piepildījuma laiks. Svētie Raksti un baznīca mums māca, ka ar Jēzus Debēsīskāpšanu pasaules atjaunotne jau ir paveikta. To vēl nevaram baudīt pilnībā, bet tā jau īstenojas mūsu vidū un mūsu pienākums ir rūpēties, lai mēs arvien vairāk un vairāk tuvotos šai pilnībai.

Jau no kristietības pirmsākumiem ir “pēdējo laiku” pravieši, kuri sludina kad pienāks pasaules gals, kad Dieva Valstība nāks mūsu vidū. Šo cilvēku darbu jau paredzēja pats Jēzus, kurš teica, lai mēs neklausam šādiem cilvēkiem, bet atceramies, ka Dieva Valstība jau ir mūsu vidū. Tur, kur ir Kristus, tur ir Viņa Valstība. Kristus ir klātesošs Baznīcā. Līdz ar to Baznīca ir tā, kas ļauj šai valstībai jau pārņemt visu zemi.

Tāpēc mē šodien esam kā mācekļi, kas pēc Jēzus aiziešanas raugās debesīs, bet stāv uz zemes. Mēs, kas raugāmies uz Jēzu, uz Debesīm, uz Dievu, esam aicināti aktīvi darboties, lai pārveidotu šo realitāti maksimāli tuvu tai pilnīgajai Debesu Valstības realitātei, kuru vēlamies piedzīvot. Kristieši noteikti nav tādi, kas noslēdzas no pasaules problēmām un tikai gaida atbrīvošanu no pasaulē esošā ļaunuma. Nē. Kristietis raugoties uz Kristu un uz to Dievišķo Dzīvi, kurai esam paredzēti, cenšas pārveidot pasauli un sagatavot to Dievišķajai dzīvei, pēc kuras ilgojas. Tāpēc, raugoties uz Debesīm, kristieši visos laikos ir iesaistījušies labākas pasaules celšanā. Varam paraudzīties uz Māti Terēzi, Mārtiņu Luteru Kingu un daudziem citiem, kuri ir centušies savā dzīvē nest Mūžības augļus.

Aicinu arī Tevi raudzīties Debesīs, raudzīties uz Kristu un Viņa Dievišķo likumu un reizē būt ar abām kājām uz zemes, atrotītām piedurknēm, lai vidi sev apkārt pārveidotu maksimāli līdzīgu tai Valstībai, kuras piepildīšanos gaidām. Šajā valstībā valda viens likums: mīlestība, kas mudina uz piedošanu, solidaritāti, vienlīdzību, taisnību.

Priecīgus svētkus!

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *