Lieldienu 7. svētdiena 24.05.20.

Šodien uzsākam pēdējo Lieldienu laika nedēļu. Tā noslēgsies nākamsvētdien, kad svinēsim Svētā Gara nosūtīšanas svētkus. Šīs dienas lasījumi mūs mudina pievērst uzmanību mūsu attiecībām ar Jēzu un lūgšanai.

 

Jēzus vienots ar Tēvu

Jēzus pēdējo vakariņu laikā (kuru sarunu esam lasījuši visu Lieldienu laiku) noslēdz savu uzrunu mācekļiem ar sarunu ar Tēvu, ar lūgšanu, kurā Viņš lūdzas par mācekļiem un visiem, kas viņiem sekos. Jēzus savu mācekļu klātbūtnē nebaidās lūgties, sarunāties ar Tēvu.

Šajā sarunā mēs vēlreiz varam redzēt Jēzus dievišķību, jo Viņš norāda, ka Viņš ir Tēva godības atspulgs. Viņam pienākas tāda pati cieņa un godība kā Tēvam. Jēzus arī pats norāda uz to, ka Viņš ir bijis dievišķā statusā pirms vēl pasaules radīšanas. Tomēr, būdams Dievs, Viņš nolēma atteikties no dievišķā goda, pazemojās, atdodams pilnīgi visu, kļūdams nabags. Ar savu nabadzību, ar savu atteikšanos no visa, Jēzus ir pagodinājis Tēvu. Tagad Viņš gatavojas atgūt visu, no kā bija atteicies, jo Viņa misija tuvojas noslēgumam.

No šī Jēzus sarunas ar Tēvu fragmenta mēs varam nojaust, ka Jēzus un Tēvs ir vienoti. Tas nozīmē, ka Jēzus ir bijis redzama Dieva klātbūtne šeit virs zemes. Uzlūkojot Jēzu, mēs varam redzēt Tēvu. Tā ir doma, kas Jāņa evaņģēlijā atkartojas vairākkārt: “Kas ir redzējis mani, ir redzējis Tēvu”. Viena no centrālajām ticības patiesībām ir tā, ka mēs nevaram pilnībā iepazīt Dievu bez Kristus. Jēzus ir vispilnigākā Dieva atklāsme cilvēkam, jo Viņš pats ir Dievs, kas ir izvēlējies kļūt par cilvēku, lai mums dāvātu iespēju būt vienotiem ar Dievu. Tātad, ja tu gribi iepazīt Dievu, tad vērsies pie Jēzus.

 

Mēs vienoti ar Jēzu

Jēzus savā lūgšanā par mācekļiem lūdzas, ka mācekļi pieder Tēvam un mācekļos tiek pagodināts Kristus. Tas mūsos var izraisīt milzīgu apbrīnu kā Dievs, kuram viss ir, kurš visu var pats, izvēlas identificēties ar mums – parastām ierobežotām radībām, kuras bez Viņa neko nevar. Un tomēr Viņš saka, ka tiek pagodināts savos mācekļos.

Tas mums atsauc atmiņā iepriekš Lieldienu laikā lasīto Pēdējo vakariņu fragmentu, kur Jēzus sevi salīdzina ar koku, bet savus sekotājus – zariem. No stumbra zari smeļ spēku un nes augļus. No tā varam secināt, ka Jēzus vēlas būt vienots ar katur no  mums tik cieši, kā Viņš ir vienots ar Tēvu. Caur Viņu mēs tiekam uzņemti nesaraujamās Trīsvienības attiecībās. Ja paši vien to vēlamies.

No vienas puses varam to uzlūkot kā lielu nepelnītu dāvanu. No otras puses fakts, ka Dievs mani uzņem sevī, ka es varu būt pilnīgi vienots ar Viņu, ka viss, kas ir Viņa, ir arī mans, mums uzliek lielu atbildību. Tās ir divvirziena attiecības: Dievs mani piepilda ar savu spēku, ar savu dievišķību, dod man visu, un no manas pieķeršanās Dievam ir atkarīgs tas, kā cilvēki iepazīst Dievu. Mēs ne tikai saņemam no Dieva, bet esam aicināti atbildēt Viņa mīlestībai ar to kā mēs izturamies pret pasauli sev apkārt.

Lai būtu vienoti ar Jēzu Viņa augšāmcelšanās uzvarā, mēs esam aicināti pieņemt Viņa attieksmes. Tas nozīmē, ka arī mums ir jāmācās atteikties no savām “privilēģijām”, lai varētu kalpot citiem. Mums ir jāmācās sekot Kristus piemēram mīlēt otru viņam piemītošās cilvēciskās cieņas dēļ, ne tāpēc, ka otrs ir “nopelnījis” manu mīlestību. Mums ir jābūt gataviem ciest kopā ar Kristu taisnības un mīlestības dēļ, kā to šodien lasām pirmajā Pētera vēstulē.

No mūsu attiecībām ar Kristu, no tā, cik vienoti ar Viņu esam, iegūst visa sabiedrība. To mēs varam redzēt, analizējot šībrīža ekoloģisko situāciju. Pāvests Francisks enciklikā Laudato si un daudzi citi vides draugi norāda, ka mūsdienu piesārņojums ir rezultāts cilvēka alkatībai, vēlmei domāt par sevi, izmantot visu savam labumam. Pat sekulārā sabiedrība, redzot kur tas mūs ir novedis, atzīst, ka mums ir nepieciešama attieksmes maiņa pret pasauli un līdzcilvēkiem, kas liek domāt, ko es varu dot otram, ne no tā saņemt, liek apbrīnot otru radību kā trauslu dāvanu, kas nepieder man, bet ko es varu kopt un sargāt. Tieši tā Kristus raugās uz katru no mums un visu pasauli.

 

Vienotība ar Dievu – lūgšana

Jēzus vairākkārt ir norādījis uz savu vienību ar Tēvu. Viņš un Tēvs ir viens, Viņa barība ir izpildīt Tēva gribu utt. Šī vienotība ar Tēvu izpaudās nemitīgās attiecībās, kuras Jēzus uzturēja pastāvīgā lūgšanā. Mēs bieži evaņģēlijos lasām, ka Jēzus devās kalnos lūgties. Viņa mācekļi to bija ievērojuši un lūdza Jēzu iemācīt viņiem lūgšanu, kā Viņš runā ar Dievu.

Arī šajā lūgšanā, ko pazīstam ar Tēvreizi, mēs varam saskatīt to pašu principu: Jēzus pirmajā vietā liek Tēva valstību, Tēva gribu, pagodina Viņa vārdu. Tēvreize mums kalpo kā tāds lūgšanas šablons kā runāt ar Dievu un kādas attieksmes pārņemt ikdienā. No mūsu lūgšanas paradumiem ir atkarīga mūsu vienotība ar Dievu. Savukārt no mūsu vienotības ar Dievu ir atkarīgs tas, vai un cik daudz augļu nes mūsu ticība un vai mēs kļūstam par Kristus klātbūtni apkārtējai pasaulei.

Vienotība ar Jēzu mums uzliek par pienākumu būt par Viņa klātbūtnes zīmi pasaulē. Lai mēs varētu būt par Kristus lieciniekiem un ļaut Viņu sastapt citiem, mums ir jāaug savās attiecībās ar Jēzu. Tas nozīmē, ka mūsu lūgšanas paradumi ir izšķiroši. Lūgties un pieaugt attiecībās ar Dievu nenozīmē pavadīt neskaitāmas stundas uz ceļiem altāra priekšā. Tomēr tas pieprasa izvērtēt cik daudz laika dienā es pavadu sarunājoties ar Dievu nedarot neko citu. Piemēram, vai tu vari atrast 1 % no sava laika katru dienu, lai pavadītu lūgšanā? 1 % no tavas ikdienas ir 15 minūtes dienā. Vai tu vari atrast laiku sarunai ar Dievu 15 min katru dienu? Vēl lūgšana var būt jebkas, ko upurējam Dievam un daram Viņa godam. Svētais Benedikts savā regulā mūkiem iesaka ikdienas darbus darīt tā itkā viņi tos darītu Dievam par godu, līdz ar to pārvēršot pat visikdienišķakās darbības par dievišķām. Viņš, piemēram, iesaka, mazgāt traukus pēc ēšanas tā, itkā tie būtu liturģiskie trauki, kur tiks likta Jēzus Miesa un asinis. Arī tu vari Dievam visu savu ikdienu upurēt kā lūgšanu. Atceros, ka reiz lūdzu paziņai lūgšanas manā nodomā. Kā atbildi es saņēmu sms, kur tika teikts: “nākamo darba stundu veltīšu Dievam nodomā par tevi”.

Aicinu tevi šodien padomāt par saviem lūgšanas paradumiem. Vai Tev ir laiks ikdienas sarunai ar Kungu, lai klausītos, kas Viņam tev sakāms? Kuras ikdienas jomas tu vari veltīt Dievam kā upuri un lūgšanu? Kādas ir tavas attiecības ar Kristu? Vai apkārtējie cilvēki var piedzīvot Kristus klātbūtni sastopot tevi?

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *