Parastā liturģiskā laika 32. svētdiena

Tuvojoties liturģiskā gada noslēgumam, kuru atzīmējam, svinot Kristus Karaļa svētkus (šogad 22. novembrī), Baznīca mums arvien vairāk piedāvā pārdomām tekstus, kas atgādina ar Kristus otreizējo nākšanu, kā arī par Debesu Valstību. Šoreiz varam pārdomāt līdzību par desmit jaunavām, kuras gaida savu līgavaini (Mt 25: 1 – 13).

 

Kā saprast šo līdzību?

Līgavainis

Saskaņā ar Jēzus laika kāzu tradīcijām, kad līgava tika saderināta ar līgavaini, tā vēl kādu laiku turpināja dzīvot vecāku mājās, līdz noteiktā laikā līgavainis rīkoja kāzu svinības, kuras iezīmēja jaunā pāra kopdzīvi. Šajā līdzībā līgavainis simbolizē Jēzu. Evaņģēlijā Jēzus pats sevi salīdzina ar līgavaini (Mk 2: 19), viņš rīkojas kā līgavainis Kāzās Kānā (Jņ 2). Jēzus piepilda Vecās Derības pravietojumus, kuros Dievs savas attiecības ar Dieva tautu salīdzina ar līgavaiņa un līgavas attiecībām un apsola, ka pienāks diena, kurā Viņš salaulāsies ar savu līgavu – savu tautu (Jer 16; Is 1 – 3; Hos 2: 16).

10 jaunavas

Desmit jaunavas šajā līdzībā simbolizē kristiešus, gan katru individuāli, gan visu Baznīcu kopumā. Kristība ir tā, kas mūs apvieno ar Kristu, tomēr mēs vēl gaidām Viņa otreizējo nākšanu, kad mēs varēsim pilnībā būt vienoti ar Viņu. Tāpēc šīs dzīves laikā mums ir ar pacietību jāgaida, kad nāks Kritus, lai vestu mūs uz savu Namu, kurā valda mūžīgs prieks. Apustulis Pēteris šo Jēzus otreizējās nākšanas kavēšanos skaidro kā Dieva pacietību, kas dod mums iespēju sagatavoties Viņa atnākšanai, lai neviens nepazustu, jo Dievs vēlas uzņemt savā Valstībā visus cilvēkus (2 Pēt 3: 8 – 9).

Lampas

Ar ko tad atšķirās gudrās no negudrajām jaunavām? Visām līdzi ir lampas, kas ļauj nakts tumsā saskatīt ceļu. Gudrās ir paņēmušas līdzi eļļu, kas ļauj lampas uzpildīt, ja tās dziest, savukārt negudrās eļļu nav paņēmušas.

Kristībās mēs katrs saņemam sveci kā simbolu tam, ka Kristu ir ienācis mūsu dzīvē, mēs esam saņēmuši Svēto Garu un esam aicināti dzīvot kā gaismas bērni – nest gaismu citiem. Mateja evaņģēlija 5. nodaļā 16. pantā izsaka pavēli, lai mūsu darbi kā gaisma spīdētu pasaulē, lai cilvēki godātu mūsu Tēvu debesīs. Baznīcas tradīcijā gaisma šajā līdzībā tiek saprasta kā mūsu labie darbi.

Eļļa

Eļļa, kas ļauj liesmai degt, simbolizē Svēto Garu. Vecajā Derībā varam lasīt par to, ka kāda svētīšana ar eļļu simbolizē Svētā Gara atnākšanu pār šo personu (1 Sam 16: 13; Is 61: 1 – 2). Līdz ar to mēs redzam, ka labo darbu avots ir Svētais Gars, kas mājo mūsos un arī to mērķis ir pats Dievs. Mēs saņemam Svētā Gara žēlastību, ar kuru sadarbojamies ļaujot Svētajam Garam darboties caur mums. Vēstulē Romiešiem Apusulis Pāvils iedrošina draudzes locekļus, ka mums ir dots Svētais Gars, lai piepildītu mūs ar mīlestību (Rom 5: 5). Mīlestība vienmēr izpaužas konkrētos darbos. Pāvils arī mums norāda, ka Svētā Gara augļi ir “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība” (Gal 5: 22). Pašu spēkiem to visu grūti ilgstoši uzturēt.

Gudrās jaunavas ir simbols tiem kristiešiem, kuri apzinās Dieva klātbūtni savā ikdienā, kuri klausās Viņa iedvesmās un cenšās tās likt lietā savā ikdienā, kuri ir gatavi pacietīgi panest ikdienas grūtības līdz Jēzus atnākšanai, paliekot uzticīgi savam kristieša aicinājumam un pretojoties kārdinājumiem.

Savukārt negudrās jaunavas ir tie kristieši, kuriem nav personisku attiecību ar Svēto Garu, kuri mēģina savu pestīšanu sasniegt darot labus darbus pašu spēkiem. Pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā “Evanģēlija prieks” to sauc par garīgo pasaulīgumu (93 – 97). Pāvests aizrāda, ka mūsdienās pastāv kārdinājums arī reliģiskajās darbībās meklēt iespēju vairot savu labklājību, ne Kristus godu (93). Visbiežāk tas izpaužas caur to augstprātību, ko rada zināšanu iegūšana, vai arī pieturēšanās pie viena sevišķa kristiešu dzīvesstila, kas bieži vien noved pie elitārisma (94). Nepietiek ar to, ka mēs zinam par Dievu, par Baznīcu, ka mēs zinām kādas tradīcijas jāievēro un kādas lūgšanas kad jāskaita un kad liturģijas laikā jāstāv un kad jāsēž. Visa pamatā ir personiskas attiecības ar Dievu, sastapšanās ar personu, kas mūs neprātīgi mīl. Pāvests Benedikts XVI ir norādījis, ka kristietība ir sastapšanās, tas ir notikums, ne doktrīnas vai morāles mācība. Mūsu zināšanas un labie darbi izriet no attiecībām ar Dievu un kalpo kā apstiprinājums, ka esam Viņu sastapuši.

 

Dievišķās gudrības pieņemšana

Evaņģēlija simbolu analīzi nevaram atraut arī no pārējiem lasījumiem, kurus šodien lasām. Pirmajā lasījumā varam uzzināt par personificētu Dieva Gudrību, kura steidzas pretī tiem, kas viņu mīl. Tas ir vēl viens Kristus tēls Svētajos Rakstos. Viņš ir Dieva gudrība, kas ir klātesoša pasaulē kopš radīšanas, Viņš ir Vārds, kurš kļūst miesa.

Šis lasījums mums atgādina, ka Dievam pieder pirmā iniciatīva. Šīs dienas fragments saka, ka Gudrība iziet pretī, tā ļauj sevi iepazīt, tā sēž pie durvīm tiem, kas to vēlas atrast. Tātad Jēzus ir tas, kurš steidzas pie mums, kurš iziet pretī, kurš klauvē pie mūsu durvīm (Atkl 3: 20). Mēs esam tie, kas atsaucas Dieva aicinājumam. Viņš mūs rada, Viņš mūs aicina, Viņš vēlas dāvāt savu mīlestību, mēs tai atsaucamies.

Bīskaps Barons meklējot salīdiznājumu garīgajai dzīvei saka, ka tā vairāk līdzinās nevis kalnam, kurā ar pūlēm jākāpj augšā, lai atrastu Dievu, bet drīzāk ar nosēšanās laukumu, kuru mēs attīram no visa liekā, kas traucē Kristum kā helikopterim nosēsties mūsu sirdī. Gluži kā Atklāsmes grāmatā 3: 20 Jēzus klauvē pie manas sirds durvīm, manā ziņā ir pabīdīt malā visu to, ar ko esmu aizkrāmējis durvis, lai varētu tās viņam atvērt. Te mēs redzam askēzes nozīmi – atbrīvot durvis no tā, kas traucē tās atvērt Kristum, atbrīvot nosēšanās laukumu, lai Kristus var ienākt mūsu dzīvē. Kas ir tas, kas traucē Jēzum ienākt manā sirdī? Kas tajā šobrīd atrodas? Kādas raizes, domas, vēlmes?

Ko darīt?

Ko tad lai mēs darām, lai varam atsaukties Jēzus aicinājumam, kā varam uzturēt Svētā Gara eļļas trauku pilnu, kas baro mūsu labo darbu liesmu? Otrajā lasījumā apustulis Pāvils vēstulē tesaloniķiešiem aicina raudzīties uz Kristus augšāmcelšanos ar cerību (1 Tes 4: 13). Viņš norāda, ka Kristus augšāmcelšanās mums rāda to iznākumu, kas gaida mūs. Ļaunums nav neierobežots, kaut arī tam ir liela ietekme uz mūsu dzīvēm. Apustulis Pāvils aicina iet šīs dzīves svētceļojumu ar ļoti skaidru mērķi – pieņemt Jēzus dāvāto pestīšanu un tiekties pēc augšāmcelšanās, kas sagaida tos, kas līdzīgi Kristum pacietīgi panesīs ikdienas grūtības (Mt 11: 28 – 30).

Gluži kā šodienas psalmā mēs ik dienas varam apliecināt Dievam savas ilgas pēc Viņa apzinoties Viņa klātbūtni un sakot šos vienkāršos, bet efektīvos vārdus: “Nāc manā sirdī”. Tāpat arī mēs varam veidot attiecības ar Svēto Garu ik pa laikam atkārotojot: “Nāc, Svētais Gars”.

Iepriekš runājām par to, ka Dievam pieder iniciatīva un Viņš ir tas, kurš nāk pie mums. Pavadi ikdienā laiku, lai atskatītos uz savu ikdienu un ieraudzītu kā Dievs ir nācis pie Tevis, un pateicies par to. Pateicība ir ļoti efektīvs līdzeklis, kas ļauj ieraudzīt Dieva klātbūtni.

Visbeidzot neaizmirsti atsaukties tām iedvesmām, kuras ieliek Tavā sirdī Svētais Gars un meklē iespējas kā dalīties ar citiem ar to mīlestību, ko esi saņēmis no Kristus! Tas tad uzturēs tavu lampu vienmēr gaišu un stundā, kad Kristus nāks pēc tevis, tu būsi gatavs iziet Viņam pretī!

Lai mums visiem izdodas sekot Kristum!

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *