Seko man. Parastā liturģiskā laika 22. svētdiena

Lasījumi, ko liturģija šodien piedāvā ir kā turpinājums pagājušo svētdien pārdomātajiem. Pirms nedēļas lasījām Mateja evaņģēlija 16. nodaļas sākumu, kur Jēzus lika domāt par Viņa identitāti. “Par ko mani uzskata ļaudis?” un “par ko JŪS mani uzskatāt?” Tas ir svarīgs jautājums, uz kuru ik pa laikam esam aicināti atbildēt katrs no mums: “kas man ir Jēzus?”

Tāpat varējām lasīt Pētera atbildi, ka Jēzus ir Mesija – Dieva apsolītais glābējs. Uz šī ticības aliecinājuma balstās arī Pētera misija būt par klinti (grieķiski Petra) Kristus kopienai, kuru Viņš aiz sevis atstāj. Kaut Pēteris atpazīst Jēzu, kas Viņš ir (šodien par Jēzus identitāti mums atgādina un stiprina mūsu ticību apustuļa Pētera pēctecis – pāvests Francisks), tomer Pēterim vēl ir jāiepazīst kā Jēzus izpilda savu aicinājumu atbilstoši savai identitātei.

 

Kāds ir Jēzus?

Pēteris pazīst Jēzu, Viņa identitāti, bet Pēterim, kā lielākajai daļai tā laika jūdu, bija savs priekšstats par to kā Mesija veiks savu darbu: tam ir jābūt varenam Mesijam, kas ar spēku atbrīvo Izredzēto tautu no romiešu varas, kas atjauno kārtību un pašnoteikšanos Jūdejas teritorijā, kas viņu tautu padara par izicilāko starp visām tautām. Gluži kā ASV prezidenta Trampa sauklis: “Let’s make America great again”, padarīsim Ameriku atkal varenu! Zināmā mērā varam iedomāties tos mūsu tautiešus, kuri nostaļģiski raugās pagātnē un gaida “vadoni”, kurš ta visu sakārtos, lai tautā valdītu labklājība.

Šodien mēs lasām turpinājumu Jēzus sarunai ar mācekļiem, kas viņus pamatīgi šokē. Jēzus, kurš arī pats atzīst, ka ir Dieva sūtītais Mesija, nepulcinās milzīgu armiju kā to iepriekš darīja atsevišķi Vecās Derības varoņi kā Jūda Makabejs vai ķēniņš Dāvids, kuri ar veiksmīgiem taktiskiem paņēmieniem, enerģisku pašatdevi un personisko harizmu, lai karotu par tautas brīvību un atjaunotu politikso un ekonomisko neatkarību un labklājību; Viņš nebūs jauns valdnieks karaļa Dāvida tronī, kura tuvākie n ietekmīgākie ierēdņi būtu 12 apustuļi un citi Viņa sekotāji. Nē! Jēzus atklāj, ka šis nav Mesijas tēls, kas atbilst Viņa misijai. Jēzus ir Mesija, bet Viņš daudz cietīs, tiks atmests un nonāvēts.

Tādu sarunas turpinājumu mācekļi negaida. Šāda Jēzus izpratne par Mesiju galīgi nesakrīt ar to, ko gaidīja viņi. Tāpēc Pēteris, kurš pirms brīža saņēmis aicinājumu būt par Jēzus kopienas līderi, pavelk Jēzu nostāk un saka, lai nekas tāds Viņam pat prātā nenāk! Jēzus atbilde ir ļoti skarba. “Atkāpies no manis, sātan!” saka Jēzus. Tas nenozīmē, ka pats Pēteris būtu sātans, bet viņa rūpes par Jēzu var kļūt par šķērsli, par ieļaunojumu, kā tas teikts mūsu tulkojumā. Tas ir sātana darbs atturēt Jēzu no Viņa misijas.

Jēzus misija ir izteikta īsi un kodolīgi: Viņš ir nācis pasauli glābt. Pasaules glābšanas darbs notiek caur pilnīgu iztukšošanos, pilnīgu paklausību līdz pat nāvei (Sal. Flp 2: 7). Ja pirmgrēks un ļaunums pasaule ienāca caur nepaklausību un vēlmi gūt kaut ko sev, tad Jēzus nestā pestīšana nāk caur paklauību, pašaizliedzību un kalpošanu.

 

Seko man

Jēzus turpina sarunu ar mācekļiem, sakot: “ja kāds grib man sekot, lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man.” Teikt tā laika cilvēkam: “ņem savu krustu un seko man”, nozīmē teikt: paņem to, kas šobrīd pasaulē liekas visapkaunojošākais un seko man. Tolaik krusts bija simbols visbriesmīgākajam nāves sodam, pazemojumam, cieņas atņemšanai. Jēzus izvēlās tieši šo instrumentu, lai dziedinātu mūs un dāvātu dievišķu brīvību.

Jēzus neaicina to darīt, lai parādītu, cik kurš ir spējīgs un varens. Reizēm mēs varam sastapties ar šādiem “pazemīgiem” cilvēkiem, kuri itkā izrāda savu vienkāršību, upurgatavu kalpošanu citiem, bet tai pat laikā (apzināti vai neapzināti) tas tiek darīts, lai parādītu savas spējas, ka lūk, tik daudz es varu upurēt citu dēļ. Jēzus saka: “kas dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs”, tātad Jēzus neaicina mūs dzīvot nožēlojamu dzīvi un speciāli meklēt kādas grūtības, lai parādītu savu izturību, bet gan upurēt sevi Viņam. Aicinu Tevi, lasītāj, pievērst uzmanību šiem vārdiem: “Manis dēļ”.

Šodien otrais lasījums no vēstules romiešiem 12. nodaļas sākuma mums atgādina, ka mēs visu varam atdot Dievam kā upuri, pat savu ķermeni. Jēzus ar savu krustu un savu upuri mums parāda vispilnīgākā veidā to, ko jau Vecajā Derībā norādīja dažādie  upuri templī: viss, kas mums ir, ir Dieva dots. Nekas nav tāds, ar ko es varētu viņu pārteigt, jo viss ir Viņa radīts un pastav pateicoties tam, ka Viņš to uztur esamībā. Mūsu upuri, līdz ar to, ir kā pateicība par visu, kas mums ir dāvāts un atgādinājums mums pašiem, ka viss patiesībā pieder Dievam un ir Dieva iniciatīvas radīts, tajā skaitā arī es pats.

Pirmajā lasījumā pravietis Jeremijs mums atklāj savu sirdi, kas ir šaubu pilna. Mēs visi varam identificēties ar situācijām, kad sekošana Dievam, kalpošana viņam, ne tikai neatbrīvo no ciešanām, bet pat vairo tās! Tai pat laikā mēs saprotam, ka Dievs ir tas, kurš visam piešķir jēgu. Pat ja arī sekošana Viņam var radīt mums grūtības, nosodošu skatījumu no sabiedrības, pat pazemojumu un vajašānas, tomēr tā nav bezjēdzīga. Visas šīs grūtības mēs varam upurēt Viņam un, gluži kā apustulis Pāvils, pievienot savas ciešanas Jēzus ciešanām un līdzdarboties pasaules pestīšanas darbā.

 

Iegūt vai pazaudēt visu

Sekošana Jēzum, atteikšanās no visa Jēzus dēļ, kalpošana var likties pretēja nostāja mūsu dabiskajam pašsaglabāšanās instinktam. Loģiski liktos, ka man vispirms jāparupējas par sevi, par savu labklājību un tad es varbūt, to, kas paliek pāri, es varu dot citiem.

Tai pat laikā mēs redzam, ka arī tad, kad cilvēkam, šķiet, ir viss, viņš var būt pavisam nelaimīgs un dzīve var šķist bezjēdzīga. Galu galā, cilvēks, būdams atvērts dievišķajam un bezgalīgajam, mēģinot remdēt savas ilgas pēc pilnības, nekad nebūs sasniedzis gana daudz. Varam padomāt par pasaulslaveniem mūziķiem, māksliniekiem un sportistiem, kuriem ir šķietami viss: pielūdzēji, slava, nauda, vara, ietekme, un tomēr daļa no viņiem slīgst bezcerībā, kāds izdara pašnāvību, bet cits meklē vēl un vēl jaunas pieredzes, jaunus piedzīvojumus, lai beidzot sasniegtu “pietiekami”. Reiz kādam bagātniekam jautāja: “kad ir tas brīdis, kad tu sasniedz pietiekami?” Viņš esot atbildējis: “tad, kad tev ir mazliet vairāk, nekā šobrīd”.

Man nāk prātā filma Sunset limited, kurā ir izspēlēta luga ar šādu nosaukumu. Tajā notiek aizraujoša saruna starp izbijušu cietumnieku, kurš dzīvo ļoti trūcīgos apstākļos briesmīgā rajonā, un profesoru, kurš katru gadu izlasa neskaitāmas grāmatas un itkā pārstāv sabiedrības inteliģenci. Sarunas laikā atklājas, ka nabazīgajam, neizglītotajam, dzīves apbružātajam vīram, kuru attēlo Samuels L. Džeksons (Samuel L. Jackson), dzīves skatījums ir cerības pilns: jā, dzīve ir grūta, bet tajā ir daudz kā laba. Savukārt izglītotais profesors, kuru spēlē Tomijs Lī Džouns (Tommy Lee Jones), dzenoties pēc arvien jaunām zināšanām, ir pilnībā pazaudējis velmi dzīvot un ilgojas ātrāk to izbeigt. Iesaku šo filmu noskatīties un iedziļināties tās dialogos.

Tā man atgādina šīs dienas Jēzus vārdus: “kas manis dēļ dzīvību pazaudēs, tas to iegūs. Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet dvēselē cieš zaudējumu?” Mēs varam padomāt pēc kā mēs dzenamies un vai tas tiešām mums dod gandarījumu un dzīves prieku? Ja mēs mēģinām piepildīt savas dzīves ilgas ar lietām, kas pašas ir ierobežoas, tad mēs allaž jutīsimies izsmelti un tukši. Ne par velti kristīgajā mākslā elli mēdz attēlot kā muti, kas mēģina visu aprīt.

Jezus mums piedāvā savu loģiku. Ja tu gribi dzīvot pilnasinīgu, pilnvērtīgu dzīvi – esi gatavs no tās atteikties, dāvā to citiem, atdod to Dievam. Tad tu piedzīvosi patiesu prieku. Mani personīgi uzrunā māte Terēze un viņas Žēlsirdības misionāres! Tās māsas, ko es esmu sastapis savā dzīvē, vienmēr izstaro rimtu prieku, kaut dzīvo planētas skarbākajos rajonos. Viņas pilnībā ir atdevušas savu dzīvi Dievam par upuri Viņam, viņas dāvā savu dzīvi kalpošanai visnabadzīgākajiem, kuri nevar nekādi atlīdzināt, un ir tik laimīgas!

Lūgsim Dievam žēlastibu šodien saskatīt iespējas dāvāt sevi un piedzīvot cik daudz vairāk mēs saņemam atpakaļ, ja darām to Viņa dēļ, ne savu spēju demonstrēšanai.

Priecīgu svētdienu!

Pr. Pēteris Skudra

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *