Ļaut Svētajam Garam ienākt vairāk mūsu dzīvē

Tikko noslēgusies Priesteru katehēžu cikla par “Es ticu” ticības apliecinājumu daļa, kas veltīta Svētajam Garam. Lai labāk izprastu Svētā Gara nozīmi mūsu katra ikdienā, piedāvājam Tev izlasīt Radio Marija Latvija valdes locekles, teoloģijas doktores Baibas Brūderes rakstu “Ļaut Svētajam Garam ienākt vairāk mūsu dzīvē”. Raksta beigās pieejamas arī minētās Priestera katehēzes, kā arī RARZI veidotā raidījuma “Duc in Altum” epizodes, kas veltītas Svētajam Garam. Patīkamu lasīšanu un klausīšanos!

Pazīstamais franču teologs un vēsturnieks Andrē Kombs (A. Combes) nelielā brošūrā par Svēto Garu kristieša garīgajā dzīvē ievadvārdos konstatē: „Vislielākā kristieša nelaime ir nezināt, kas viņš ir; bet viņa lielākā kļūda ir atteikties kļūt par to, ko Dievs vēlas.”[1] Viņa vārdos jaušama zināma nožēla. – Dievs mūs aicina ne mazāk kā uz līdzdalību Viņa paša svētlaimīgajā dzīvē, pilnības dzīvē, kura mums citādi nebūtu sasniedzama. Viņš aicina mūs dzīvē, kas ir pilnīgas mīlestības un pilnīgas pazīšanas svētlaimīga apmaiņa un kurā paredzēta vieta arī katram no mums, saņemot augsto Dieva bērnu cieņu. Tā ir ne tikai liela dāvana, bet dievišķa dāvana. Un tāpēc, protams, ir bēdīgi par to nezināt, bet vēl bēdīgāk – no tās atteikties… Lai cilvēks šo dāvanu spētu saņemt, Dievs mums dod Svēto Garu: Personu-dāvanu, Personu-mīlestības apmaiņu. Taču mēs ne tikai to uzreiz nesaprotam, bet arī nespējam uzreiz to pilnībā saņemt. Tas notiek pakāpeniski, atbilstoši mūsu vēlmei un dāsnumam.

Kristīgo dzīvi sauc par „garīgo dzīvi” tieši tāpēc, ka tā ir Svētā Gara ierosināta un uzturēta. Un Svētais Gars mūsos rosina, uztur un iedvesmo tādas attiecības, kādas tās ir pašā Dievā. Vissvētās Trīsvienības iekšējā dzīve, kas dievišķās Personas dara absolūti svētlaimīgas, ir apmaiņa – pilnīgas mīlestības apmaiņa. Katra no dievišķajām Personām absolūtā savstarpējībā pilnībā sevi dod un pilnībā saņem. Tas izskaidro to (cik tas mūsu prātam vispār iespējams, jo noslēpumu nevar izskaidrot un saprast), ka Dievišķo Personu eksistence ir esamība „priekš[2] Otra”, eksistence, kas veido kopību. Šādas apmaiņas īstenošanās sava veida „garantija” arī mūsu attiecībās – bet pēc Dieva līdzības – ir Svētā Gara dāvana, ko esam saņēmuši Kristībā. Un Iestiprināšanas sakraments šo pirmo dāvanu attīsta tālāk – Baznīcas kopības nodomā, Baznīcas izaugsmei.

Jā, mēs saņemam Svēto Garu misijai – lai celtu Baznīcu, lai ietu pretī tiem, kas vēl nepazīst Kristu. Tas ir Svētais Gars, kas „vieno Baznīcu kopībā un kalpošanā”[3]. Taču misija (sūtība) nav iespējama bez atvērtības uz Svēto Garu. Baznīcai ir nepieciešama Svētā Gara vadība. Mūsu kā kristiešu uzdevums ir līdzdarboties Dieva Garam. Tāpēc „kristiešiem, ne tikai tiem, kuriem ir kāds pienākums vai atbildīgs amats, bet ikkatram kristietim, ir jādzīvo kontaktā ar Svēto Garu. Nedzīvot kontaktā ar Svēto Garu nozīmē nenovērtēt šo iedarbīgo spēku, kas ir Baznīcas (..), kas vēl tiek celta, arhitekts.”[4]

Tātad, uzturot kontaktu ar Svēto Garu, mēs esam apmaiņā ar Dievu: saņemam Dievu, kas Sevi dod mums, un mēs dodam sevi Viņam. Precīzāk sakot: mēs saņemam mīlestību no Svētā Gara, lai spētu dot mīlestību tālāk citiem. Šis ļoti augstais princips īstenojas vispirms jau mazās lietās mūsu ikdienā.

1. Veltīt laiku, meklēt “klusuma telpu” sevī

Saņemt un dot nozīmē veltīt laiku. Jo vairāk esam smēlušies Dieva mīlestību Viņā (esam gribējuši to saņemt), jo jūtīgāki kļūstam uz Svētā Gara ierosmēm un iedvesmām. Pretējā gadījumā mūsu ticības „antena” neuztver šīs iekšējās ierosmes, jo esam pārāk izklaidīgi un pievērsti ārējām lietām.

Mēs tikai pamazām mācāmies Svēto Garu pieņemt, mācāmies mīlēt līdzīgi Dievam, skatīties uz notiekošo, kā Viņš, bet tas notiek atbilstoši mūsu atvērtībai un sadarbībai. Un te kļūst skaidrāks, ka mūsu garīgā dzīve ikdienā nav iedomājama bez Svētā Gara klātbūtnes un vadības. Vēl vairāk – garīgā dzīve ir dzīve Svētajā Garā. Tāpēc izšķiroša ir mūsu ticība Svētajam Garam, kurš ik mirkli ir mums klātesošs un ir ‘mūsu rīcībā’. Jautājums ir – cik mēs esam klātesoši Viņam, Viņa vadībai, ierosmēm, iedvesmām?

Lai dzīvotu dziļā vienotībā ar Dievu, jāmeklē klusuma telpa sevī[5]. Taču tam nav nepieciešams noteikti meklēt tikai ārēju klusumu un vientulību – tādu, kādā noris dzīve klosterļaudīm (sevišķi tiem, kas pieder kontemplatīvajiem Ordeņiem). „Mūsos visos ir iekšēja klusuma dimensija, kuru visi var sasniegt un sargāt. Visiem – katru brīdi – pat ikdienas nodarbju vidū, pat vishaotiskākajās un grūtākajās situācijās ir iespējas satikt Dievu un uzrunāt Viņu mīlestības pilnā dialogā. Tam vajadzīgs tikai viens – lai katrs „nokāpj” tur, kur Viņš mājo: mūsu sirds dziļumos. Un arī, lai katrs nenogurstoši meklētu Viņu to cilvēku sirds dziļumos, kurus mēs satiekam pat tikai uz īsu brīdi.”[6]

2. Svētais Gars un mūsu lūgšana

Svētais Gars ir mūsu lūgšanu dzīves Dzīvinātājs un Skolotājs[7]. Mums vajadzīga gan Viņa ierosme lūgties, jo neviens no mums nelūdzas „pietiekami” (sevišķi mūsu steidzīgajā laikmetā, kad mums „nav laika”), gan Viņa vadība lūgšanā, jo „mēs nezinām, ko no Dieva jālūdz, kā nākas.” (Rom 8,26) Tikai Svētais Gars var mums to dot, jo Viņš ir gan Tēva nemitīgā mīlestība uz Dēlu, mīlestība, kurā Viņš mīl Dēlu (sal.  17,26), gan Dēla nemitīgā tiekšanās uz Tēvu, ar pateicību atbildot Viņam par saņemto mīlestību. Viņš ir Tēva un Dēla Gars, Tēva un Dēla savstarpējā mīlestība.

Iemācīties šo pašu pateicīgas mīlestības attieksmi, kas raksturīga Dieva Dēlam, mums īpašā veidā palīdz Euharistijas sakraments, kurā Viņš mums Sevi dod substanciāli un kura etimoloģiskā nozīme ir „pateicība”. Mūsu garīgā dzīve kļūst stipri vienkāršāka, kad esam sapratuši šo patiesību: lūgties nozīmē saņemt šo Svētā Gara dāvanu un ļauties šai virzībai uz Tēvu[8]. Tādējādi mēs lūgšanā atrodam mūsu „garīgo elpošanu”: tādu pašu divvirzienu elpošanas procesu jeb kustību, kā to, kas tiek paveikta ar mūsu plaušām, ieelpojot un izelpojot[9].

Svētais Gars mūsu lūgšanā nodrošina mūsu vienotību ar Kristu. Šī vienotība ar Dievu Kristū ir „vērtīga pati par sevi”, tā atgādina mums par Dieva Dēla Iemiesošanās mērķi[10]. Jo, kādēļ gan Dieva Dēls iemiesojās, ja ne tādēļ, lai nodrošinātu mūsu vienību ar trīsvienīgo Dievu un darītu cilvēkam iespējamu līdzdalību paša Dieva dzīvē. Taču, lai šo tik bezgalīgi lielo dāvanu kaut nedaudz apjaustu un vēlētos to saņemt – priekš sevis un citiem jāveltī Dievam laiks un jāpiešķir prioritāte attiecībām ar Dievu. „Mūsu dzīves lielais mērķis ir pierast dzīvot kopā ar Svēto Garu.”[11]

Ja mums ir uzticēts ņemt līdzdalību Dieva nodoma īstenošanā – celt Baznīcu (kas ir visu cilvēku kopīga dalība trīsvienīgā Dieva dzīvē), celt Baznīcu, kas ir Dieva ģimene, tad mums jāmācās Dievišķās dzīves prioritātes. Vispirms jāsaprot, kas ir dzīve?

3. Patiesā dzīve ir Dievā

„Dievā ir Dzīve, visa Dzīve, Viņš ir PATI DZĪVĪBA. Un šī dzīve vispilnīgāk atklājas nevis ārējos darbos, piemēram, radīšanā, bet gan Dieva iekšējā dzīvē (..): šajā neizsakāmajā aktivitātē, kuras iznākums ir nemitīga Dēla dzemdināšana un nepārtraukta Svētā Gara iziešana. Lūk, Dieva izcilā mūžīgā aktivitāte! Un, ja mēs uzlūkojam Mūsu Kunga dzīvi mūsu vidū šeit virs zemes, tā ir pilnīga Dieva nodoma īstenošanās. – Vispirms 30 gadu klusumā un vientulībā, tad 40 dienas tuksnesī, lūdzoties un gavējot, ievada Viņa īso evaņģēlisko karjeru. Turklāt, arī apustulisko gaitu laikā mēs Viņu redzam, aizejam nomaļus, lūdzamies kalnā vai tuksnesī vai, pavadot nakti lūgšanā…”[12] Secinājums ir tikai viens: pilnībā sevi kā Dieva bērnus varam īstenot, vienīgi sekojot Kristum, jo Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība ( 14,6), un tātad mums jārīkojas līdzīgi Viņam.

Ja mūsu dzīvē dominē gandrīz tikai aktīvā dimensija (neatrodot laiku lūgšanai „laika trūkuma dēļ!”), tad tajā būs vairāk briesmu – garīgās cīņas dēļ, vai mēs to apzināmies vai nē. „Dvēsele vairāk satraucas, tās darbībā ir vairāk nemiera, tā izkaisa savu enerģiju un novājinās. To apdraud triju veidu briesmas: to viegli satraukt ar domām (intelektuālais līmenis), to vairāk ietekmē un traucē sajūtas (sajūtu līmenis), tā vairo savas nodarbes, tā izkliedējot un sadalot pūles (darbības līmenis). Tai ir nepieciešama iekšējā dzīve, kuras pamats ir viens vienīgs: vienotība ar Dievu!”[13] Visām misijas darbībām jānotiek tikai šīs vienotības spēkā. Šis prasīgais misijas likums nodrošina paliekošus augļus mūsu pūlēm, pretējā gadījumā mēs darbojamies paši savā spēkā, bieži kļūdāmies un nesam tikai pārejošus augļus, kas sagādā mums pašiem vilšanos.

4. Attiecības ar Svēto Garu audzina mūsu gribu

Mūsu iekšējās attiecības ar Dievu sniedz lielāku dedzību gribai un ļauj tai darboties vairāk ar mīlestību. (..) Tad mums svarīgāk ir tas, kas patīk Dievam, un pakāpeniski mēs spējam vienlīdz ar pacietību pieņemt gan patīkamas lietas, gan tās, kas sagādā grūtības un mokas. Tikai tā iespējams saglabāt mieru pat sarūgtinājumos un apbēdinājumos, neatsakoties nest savu krustu.[14]

Apustulis Pāvils, kuram rūp, lai mūsos stiprinātos „iekšējais cilvēks” (sal. 2 Kor 4,16), savās vēstulēs bieži piemin Svētā Gara darbību ticīgo sirdīs. Svētā Gara īpašo lomu uzsver arī apustuļi Jānis un Pēteris.

1. Svētais Gars mūsos mājo

Mēs tik lielā mērā esam Dieva pieņemtie bērni Kristū, ka Tēvs mums dod to pašu dāvanu, ko savam vienīgajam Dēlam trīsvienīgās dzīves iekšienē: Viņš nepārstāj mūs mīlēt Svētajā Garā un tāpēc nepārstāj mums sūtīt savu Garu: „Mūsu sirdīs ir ielieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom 5,5). Mēs esam Svētā Gara dzīvās svētnīcas (sal. 1 Kor 6,19; sal. 14,23). Un svētnīca Vecajā Derībā ir cieši saistīta ar Dieva klātbūtnes noslēpumu. Dievs ir klātesošs mūsos. Šī iemesla dēļ mēs nedrīkstam nodot savu miesu nešķīstībai. Svētais Gars mājo mūsos un paliek pie mums saskaņā ar Tēva un Dēla gribu. (sal.  14,16-17)

2. Svētais Gars mūs pārveido, svētdara

Svētā Gara klātbūtne mūsos nav statiska, bet dinamiska, pārveidojoša: Savā Garā Tēvs mums dod līdzdalību savā dievišķajā dabā (sal. 2 Pēt 1,4), Viņš mums dāvā savu dzīvi (sal.  3,3-5). Šī pakāpeniskā pārveide dara mūs Svētā Gara žēlastības piepildītus un bībliskā nozīmē „patīkamus Tēvam”, jo Viņš var mūsos saskatīt arvien lielāku līdzību ar savu Dēlu. Teoloģijā šo pārveidi attiecina uz svētdarošo žēlastību, kas mūs dara pilnīgus: „Esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48). Dieva vēlēšanās ir mums dot ne tikai kādu cilvēcisku pilnību (par kuru sapņojam), bet daudz vairāk – savu pilnību. Un to mēs saņemam, pieņemot savā dzīvē Svēto Garu.

3. Svētais Gars mūs šķīstī

Pirmgrēka sekas mūsos ir iekšēja nesakārtotība visos četros mūsu attiecību veidos: ar Dievu, ar citiem cilvēkiem, ar sevi, ar visu radību. Šīs nesakārtotības dēļ mūsos noris iekšēja cīņa. „Cilvēks ir iekšēji sašķelts. Tādēļ visa cilvēku dzīve – kā individuālā, tā kolektīvā ir kā cīņa – dramatiska cīņa starp labo un ļauno, gaismu un tumsu.”[15] Savukārt, šīs cīņas dēļ mēs ne vienmēr dzīvojam kā patiesi Dieva bērni. Kad pietrūkst iekšējā spēka, mēs ļaujam sevī gūt virsroku „vecajam cilvēkam”, t.i. visa veida iekārēm[16], kuras mūs novirza no dzīves mīlestībā. Tāpēc mums nepieciešama šķīstīšana – mūsu mīlestības veida šķīstīšana, kuru veic Svētais Gars, ja mēs to Viņam ļaujam.

Svētais Gars mūs šķīstī, vispirms palīdzot atpazīt mūsu stāvokli un mūsu vainas Dieva priekšā (sal.  16,8-10). Viņš dara mūsu sirdi maigāku (jo tā ir nocietināta) un palīdz nostiprināties mūsu gribai, lai mēs nenocietinātos augstprātībā un lepnībā. Svētais Gars arī dziedina mūsu ievainojumus un pakāpeniski atjauno mūs līdz pašiem sirds dziļumiem. Taču šis šķīstīšanas process noris atbilstoši mūsu atvērtībai uz Svēto Garu, atbilstoši mūsu vēlmei tikt attīrītiem. Tas ne vienmēr ir viegli, jo ikviena šķīstīšana ietver sevī ciešanas.

4. Svētais Gars mūs dzīvina

Svētais Gars ir kā mūsu dzīvības dzīvība. Viņš dod visām mūsu spējām un dotībām Dieva bērnu attieksmes. Viņš ir mūsu ticības, kas ir pārdabiska Dieva dāvana, pamatā: „Neviens nevar pateikt: ‘Kungs Jēzus’ citādi, kā tikai Svētajā Garā.” (1 Kor 12,3). Viņš ir mūsu cerības pamatā: „Lai jūs būtu bagāti cerībā un Svētā Gara spēkā!” (Rom 15,13) Tas ir Svētais Gars, kurš mums ļauj intensīvi izdzīvot tagadējo mirkli, nepadoties kārdinājumiem, kas bieži mums uzbrūk, liekot koncentrēties nevis uz tagadni, bet uz pagātni vai nākotni. Un tie var būt arī pārspīlēta uztraukuma, baiļu, drosmes trūkuma, tukšības u.c. kārdinājumi.

Svētais Gars ir arī mūsu tuvākmīlestības pamatā. Viņš mums māca mīlēt no visas sirds – dzīvot mīlestības apmaiņā, arvien vairāk dodot pretī nevis to pašu, ko saņemam (un kas bieži vien nav mīlestība, bet gan pārmetumi, netaisnības, apvainojumi, pārpratumi utt.), bet vēlēties vienmēr dot tikai mīlestību. Taču tā ir pārdabiska attieksme, tāpēc tas ir iespējams tikai tad, ja bieži esam kontaktā ar Svēto Garu, smeļoties mīlestību pašā trīsvienīgajā Dievā.

5. Svētais Gars mūs māca un mums atgādina Jēzus teikto

Apustulis Jānis savā evaņģēlijā ir īpaši uzsvēris Svētā Gara mācīšanas lomu: „Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju.” ( 14,26) Tas jāsaprot plašā nozīmē – ne tikai kā atgādinājumu situācijās, ja esam kaut ko piemirsuši, bet arī kā mūsu prāta skološanu līdz pestīšanas noslēpuma, kura centrā ir Kristus persona, arvien dziļākai izpratnei. Šis process prasa ticību: „Vajag, lai mēs ticētu Viņam [Svētajam Garam] kā dzīvai realitātei, kā dzīvai, gudrai, visvarenai Personai.”[17] Svētais Gars, kas ir Tēva un Dēla Gars, māca mums izprast Dieva nodomu un līdzdarboties šī nodoma īstenošanā, kas ir Viņa Baznīcas celšana, nevis „mūsu” cilvēciskā skatījuma baznīca. Tāpēc šī līdzdarbošanās ietver arī pārbaudījumus, kas mūs veido pēc Kristus līdzības, atbrīvojot no mūsu skatījuma šaurības un sekluma.

6. Svētais Gars stiprina mūs pārbaudījumos

Vispirms jāatbrīvojas no skatījuma, ka tad, ja dzīvojam saskaņā ar Svēto Garu, pārbaudījumu nebūs. Garīgās izaugsmes princips nosaka, ka Svētais Gars izpauž savu klātbūtni un spēcīgo darbību tieši tad, kad ir „pretēju spēku spiediens”, kuru izjūtam[18]. Cilvēciski tad ciešam un gribam bēgt, taču šī spiediena jēga ir tajā, lai mēs paliktu un ļautu Dievam darboties caur mums. Svētais Gars Iestiprināšanas žēlastības spēkā stiprina mūs šajās grūtajās situācijās un veido mūsos pazemību, bez kuras nav iespējama vienotība ar Kristu un auglīgs apustulāts. „Ja jūs paliksit Manī, un Mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs lūgsit, tas jums notiks. (..) Palieciet Manā mīlestībā!” (Jņ 15,7.9.), saka Jēzus. Palikt Viņa mīlestībā, nozīmē mīlēt līdz galam, tātad nebēgt. Tāpēc pārbaudījumu dinamikas[19] mērķis ir veidot mūsos lielāku uzticību, lielāku atraisīšanos no saviem cilvēciskajiem spēkiem, kas ir mūsu „bagātības”. Šī iemesla dēļ vienā no Euharistiskajām lūgšanām Svēto Garu nosauc par „nabagu Tēvu”, kurš mūs apveltī ar savām dāvanām, lai mēs arvien vairāk atvērtos Viņa spēkam un mīlestībai[20].

7. Svētais Gars dod mieru

Svētais Gars dod mums mieru, kas mūsos veidojas aizvien dziļāk. Pat tad, kad ārējie notikumi mūs satrauc (tas ir normāli, tas ir cilvēcīgi!), mūsu dziļumos ir miers, ko nekas nevar atņemt, jo tas nāk no vienotības ar Kristu. Šis miers ir atšķirīgs no jebkāda cita veida miera, ko vieglāk vai grūtāk varam panākt paši, mācoties saglabāt mieru ar dažādu vingrinājumu palīdzību. Tāpēc evaņģēlijā Jēzus saka: “Mieru Es jums atstāju. Savu mieru Es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas.” ( 14,27) No Jēzus teiktā var noprast, ka, cilvēciski raugoties, dažādās situācijās varētu būt iemesls uztraukumam un, iespējams, arī bailēm, bet Dieva klātbūtne pasargā mūs no ļaušanās šīm izjūtām, ko garīgajā cīņā iedveš kārdinātājs. Ļaujoties Svētā Gara, kas reizē ir mīlestības un patiesības Gars, vadībai, mūsos ienāk Viņa spēks, kurš dara mūs iekšēji stiprus. Un tas izpaužas mierā un savaldībā, lēnprātībā un pazemībā.

Kaut mēs spētu arvien vairāk saklausīt, ko Jēzus vēlējās mums atklāt, atnākot mūsu vidū, un ko Svētais Gars aizvien vēlas mums atklāt. „Kam ir ausis, lai dzird!”, atgādina Jēzus. Kaut mums būtu ausis, kas dzird – tādēļ, ka vēlas klausīties (jo neuzskatām, ka visu jau paši zinām).

Baiba Brūdere, Dr.theol., RARZI, 2017

[1] A. COMBES. Le Saint-Esprit dans notre vie spirituelle. Paris: Téqui, 1958, p.7.
[2] Šis prievārds, kuru pēdējā laikā cenšamies izskaust no latviešu valodas, tomēr daudz skaidrāk izsaka virzību uz otru, nekā tad, ja to aizstātu ar datīvu. Tādēļ tas ar nolūku šeit saglabāts.
[3] Vatikāna II koncils. Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium, nr.4, 1965.
[4] Tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus. Svētā Gara iedvesmā. Lūgšana un darbība. Rīga: RKGS, 1992, 188.lpp. Autors piebilst ar humoru, ka, neesot kontaktā ar Svēto Garu, mēs nerespektējam mūsu „darba devēju”. Ļoti trāpīga piebilde, kas pasvītro šo attiecību būtību!
[5] Katrīna de Huka Dohertija. Pie Kunga krūtīm. Rīga: Dzīvības straumes, 2007, 71.-72.lpp.
[6] A. Masset. Premessa // A. Sicari. Pregare nel mondo. Archa, 2015, p.12.
[7] Skat. arī Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, nr. 2736-2737. Turpmāk: KBK.
[8] Sal. P. Descouvemont. Guide des difficultés de la foi catholique. Paris: Cerf, 1993, p.419.
[9] Sal. A. Sicari. Pregare nel mondo. Archa, 2015, p.13-24.
[10] Tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus. Svētā Gara iedvesmā, 146.lpp.
[11] Marie Pila. Les paroles vivantes. Notre-Dame de Vie, 1994, p.41.
[12] Dom Chautard. L’âme de tout apostolat. 1930, p.47-48.
[13] Turpat, 56.lpp.
[14] Turpat, 51.lpp.
[15] Vatikāna II koncils. Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, nr.13, 1965.
[16] Sal. KBK 2514-2516.
[17] Tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus. Svētā Gara iedvesmā, 188.lpp.
[18] Turpat, 163.lpp.
[19] Šī dinamika ietver pamīšus pārbaudījumu un atpūtas periodus, ko var salīdzināt ar „Kalvārijas” un „Tabora kalna” žēlastību miju.
[20] Sal. Daičers T. Pārdomas par ticību, 152.lpp. Skat. Tēvs Marija-Eugēnijs no Bērna Jēzus. Svētā Gara iedvesmā, 177.-179.lpp. par garīgo cīņu Baznīcā saskaņā ar Kristus dzīves likumsakarībām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *