Ziemassvētki 2020. Dievs nāk pie cilvēka

Priecīgus Ziemassvētkus!

Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus!

Šādi mēs sveicam viens otru laikā, kad pieminam notikumu, no kura esam sākuši pat skaitīt gadus! Pavisam drīz būs 2021. gads kopš Jēzus dzimšanas (plus/mīnus, jo ir dažādas versijas par to, kad tad tik tiešām vēsturiskais notikums būtu norisinājies).

Baznīcai jau no seniem laikiem Kristus dzimšanas svētki ir ārkārtīgi svarīgi svētki. Uz to norāda fakts, ka šos svētkus sākam svinēt jau iepriekšējās dienas vakarā. Liturģija piedāvā veselas četras Mises šo svētku svinēšanai: vigiljas Mise iesāk svinības, gaidot Jēzus piedzimšanu, Pusnakts Mise mums gluži kā Betlēmes nomodā esošajiem ganiem pasludina priecīgo vēsti, ka Jēzus ir dzimis, rītausmas Mise mums apraksta pirmo sastapšanos ar Jaundzimušo, kas mudina arī mums gūt personisku pieredzi ar Dievu, visbeidzot ceturtā – dienas Mises mums cenšas paskaidrot, kas šajā stāstā ir būtiskais un kas ir tas bērns, kura dzimšanu tik pamatīgi svinam.

Par ko ir stāsts?

Varētu likties neparasti, ka Jēzus dzimšanas dienā Liturģija paredz fragmentu no Jāņa evaņģēlija pirmās nodaļas, kurā ne vārda netiek minēts par notikumiem Betlēmes kūtī. Šos Mateja un Lūkasa Jēzus dzimšanas aprakstus mēs lasām iepriekšējās trīs Misēs. Jēzus dzimšanas dienas Mise mums vēlas izteikt vārdos neizsakāmo noslēpumu, ar kuru sastopamies Betlēmē.

Šodien Betlēmes silītes atveidojomi ir teju vai neatņemama svētku dekorācija mūsu dievnamos un mājās. Šie atveidi var mūsos izraisīt siltas, mīļas emocijas, kuras gluži neviļus mūs var izprovocēt palikt tādā patīkama stāsta līmenī, aizmirstot, kādi ticības noslēpumi tajā atklājas. Mēs varam raudzīties uz Betlēmīti kā uz tādu jauku stāstu, ko pastāstīt bērniem, kas ir pamācošs, bet kuram nav nekādas ietekmes uz mūsu dzīvi.

Jaunā radīšana

Tāpēc Baznīca aicina mūs lasīt Jāņa evaņģēlija prologu, kurš ir ļoti sarežģīts, bet izsaka ārkārtīgi svarīgas ticības patiesības, kuras esam aicināti pārdomāt un stāstīt viens otram, kad uzlūkojam Betlēmītes atveidu. Jāņa evaņģēlija prologs, kuru šodien lasām mums atgādina Radīšanas grāmatas sākumu. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva. Tas bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur Viņu… Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma, un gaisma spīd tumsībā… atgādina mums Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs teica: “lai top gaisma!” Un tapa gaisma (Rad 1: 1- 2). Ar šo ievadu Jānis mums parāda, ka ar Kristus dzimšanu sākas jauna radīšana. Šī jaunā radīšana pārspēj pirmo radīšanu, jo pirmā radīšana deva pirmo cilvēku Ādamu, kurš sabojāja Dieva radīto kārtību pasaulē ar savu nepaklausību un lepnību, savukārt jaunā radīšana mums dod jaunu Ādamu – Jēzu Kristu, kurš ar savu paklausību ne tikai atjauno sākotnējo lietu kārtību, bet pārspēj to paceļot cilvēku dievišķā līmenī.

Jānis raksta: Visiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem – tiem, kas Viņa vārdā tic… Tas mums atgādina par Kristības sakramentu, kurā mēs (vai mūsu vārdā mūsu vecāki un krustvecāki) izsakām savu ticību Jēzum un ļaujam Viņa Garam ienākt mūsos. Kristības sakraments mūs padara par Dieva bērniem, mēs kļūstam vienoti ar Kristu, kurš ir Dieva Dēls un ir uzkāpis Debesīs pie sava Tēva. Tāpat Kristības sakraments nomazgā mūsu grēkus un dāvā mūžīgās dzīves svētdarošo žēlastību.

Varam šodien pārdomāt, ko man nozimē būt vienotam ar Kristu? Bai es apzinos, ka esmu vienots ar Dievu? Kā tas ietekmē manu dzīvi?

Tātad uzlūkojot Betlēmītes sižetu, varam paturēt prātā to, ka tas mazais, bezpalīdzīgais, drēbītēs ietītais zīdainis, kurš pat galvu nespēj pats noturēt, ir Dievs! Viņš ir Dievs, kurš ir radījis visu pasauli. Viņš ir visvarens Dievs, kura priekšā trīc visi pasaules spēki un salīdzinājumā pret kuru viss liekas tik niecīgs. Šis lielais varenais Dievs ir atnācis pie mums laikā un telpā kā mazs, neaizsargāts bērns, lai dotu mums pestīšanu. Tas ir liels un prātam neaptverams noslēpums. Tas ir kaut kas līdzīgs, kā kāds cilvēks, kam ir mājdzīvnieks, pats izvēlās kļūt par mājdzīvnieku, lai parādītu savu mīlestību un glābtu to.

Dievs tev līdzās

Jānis savā prologā saka šādus vārdus: Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums. Šis vārds dzīvojis, grieķu valodā ir tāds pats vārds, kas apzīmē Dieva klātbūtnes telti, kurā mājoja Dievs un kurā Viņš pavadīja tautu. Jēzus ir Dievs, kas nāk pie cilvēka, lai kļūtu cilvēks. Jēzus Kristus ir Dieva nams, templis, kurā mēs varam sastapt Trīsvienīgo Dievu, kurš mūs pavada mūsu dzīves gaitās, kā Viņš pavadīja jūdu tautu tuksnesī. Kā Viņš toreiz baroja tautu ar debesu maizi – mannu un ūdeni no klints, tā tagad Jēzus mūs baro ar maizi – savu Miesu, Euharistiju un padzirda ar ūdeni no klints – kristības sakramentu.

Iemiesošanās noslēpums (par šo vari noklausīties otrdienas katehēzi) ir tas, kuru pieminam Es ticu lūgšanā katrā svētajā Misē. Jānis raksta: kļuvis miesa nevis kļuvis cilvēks. Miesa Jāņa evaņģēlijā simbolizē cilvēka vājumu, trauslumu, kas padodas grēkam. Tas atgādina mums par Jēzu, kuram pārmet, ka Viņš ēd un dzer ar pagāniem, prostitūtām un citiem grēciniekiem.

Tas mums liek domāt par to, cik Dievs ir uzticīgs cilvēkam. Pat ja cilvēks grēko, pat ja cilvēks bēg no Dieva un tāpēc nosmērējas ar visiem iespējamiem grēkiem, Dievam nekas nebūs par tālu, nekas pārāk netīrs, lai turp nedotos meklēt cilvēku un piedāvāt atgriešanos.

Arī šodien šis mazais, bezpalīdzīgais zīdainis ienāk Tavā dzīvē, Tavā tumsā, Tavos dubļos, grēkos, trauslumā un vājumā, lai pateiktu: es esmu šeit, es nāku pie Tevis, es meklēju Tevi. Nāc kopā ar mani! Saņem manu gaismu, manu spēku, manu varenību!

Dārgais draugs! Novēlu Tev šajos Ziemassvētkos atrast laiku noslīgt šī mazā zīdaiņai priekšā ceļos un lūgt Viņam žēlastību kaut nedaudz aptvert to cik Dievs ir traks tevis dēļ, cik patiesībā šis zīdainis ir liels un svarīgs! Atļauj Viņa gaismai, Viņa spēkam ienākt tevī, īpaši tajās jomās, kurās jūties kā tumsā!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Pr. Pēteris Skudra

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *